Gadsimtu tālums slēpj laikus, kad Sīpeles pusē nāca darbīgi ļaudis – tie bija līdumnieki. Pavasarī, kad nokusa sniegs, aizskrēja palu ūdeņi un zeme jau pietiekami nožuvusi, viņu cirvju troksnis ielauzās mežā un cēla spārnos putnus. Resnākos, noderīgākos stumbrus jau ziemā ar ragavām izveda – tie pēcāk paredzēti baļķiem, lietaskokiem. Līdumvietu attīrīja no saknēm, krūmiem. Tur nepieciešams darba rīks bija rauknis – pāris pēdas garš kāts ar kāsi galā un četrcollīgu, izturīgu, atsāņus vērstu asmeni. Sīkākos kokus, zarus, krūmus, kritalas saslēja stāvus, lai tie pavasara saulē un vējā kaltējas.
Līduma dedzināšana notika sausā laikā, kad neliels, vienmērīgs vējiņš. Liesmas pārvērta kurināmo kūpošos nodeguļos un karstos pelnos. Palikušos vēl sarausa vienkopus, lai sadeg pilnīgi. Gaužām smags bija līdumnieku darbs: koda sīvie dūmi, nogurdinošs karstums, vajadzēja uzmanīt, lai liesmas neiemestos mežā. Vīri bija nokvēpuši melni kā ogļdeģi. Pelniem klāto zemi vispirms uzplēsa ar līdumarklu, kam viena plēsējsmaile, tad apara ar spīļarklu un noecēja. Vīri ar sētuvēm gāja starp vietumis nepieveiktajiem celmu milzeņiem un sēja miežus. Tā mežs tapa par līdumu. Uz tiem tālajiem laikiem šajā novadā norāda daži saimniecību nosaukumi (Degaiņi, Līdumi, Sildedži).
Vecākais zināmais saraksts par Sīpeles zemnieku saimniecībām attiecas uz 17. gs. beigām. Tajā uzskaitītas zemnieku nodevas muižai graudā un naudā. Pēc nežēlīgā mēra pļāvuma 18. gs. s. liela daļa zemnieku sētu palika tukšas, tomēr zemei vajadzēja arājus, un drīz vien pamestajās sētās apmetās ienācēji (gan ārnovadnieki, gan cittautieši), dzima bērni un dzīve iegāja ikdienas ritumā. 1720. gada dokumentos minēts arī Ķempju ciems, kas sastāvēja no 3 saimniecībām.
„Vecķempju” dzīvojamā māja – „istaba” celta 18. gs. 70. gados. Jaunas mītnes būvniecība – nozīmīgs notikums zemnieku dzīvē, pasākums, kam jau laikus pienācīgi sagatavojās. Mežā noskatīja un cirta pamatīgus priežu kokus, kurus gadu, divus kaltēja. Baļķus abpusēji notēsa un galos veidoja pakšu iecirtumus – lai tie cieši sakrampētos. Pakāpeniski vaiņagi gūla viens virs otra, jau spārturi uzlikti pretējās sānu malās. Pienāca diena, kad spāru smailes jau vēstīja, ka jaunajā mītnē drīz dzīvos. Bet garkūļu rudzu salmu segums mājiniekus pasargās gan no lietus gāzmām un vēja steigas, gan sniega biruma.
Ēka trejdaļīga: vidū nams ar apvalkdūmeni, no tā pa labi saimes un saimnieku istabas, pa kreisi – maltuve un pieliekamais. Nams caurstaigājams: galvenā ieeja vērsta pret pagalmu, bet, atverot nelielas, šauras durtiņas, var nokļūt mājas aizmugurē.
1780. gada zemnieku saimniecību sarakstos uzskaitītas sētas ar zemniekiem, kuri piederēja pie Sīpeles, tai skaitā Ķempju Ansis, Ķempju Indriķis un Ķempju Kristaps.
1797. gadā Sīpeles muižas novadā uzskaitīti 419 vīrieši un 481 sieviete (dzimtcilvēki) un 6 brīvie ļaudis. Pavisam sarakstos 35 saimniecības, bet to apsaimniekotāju vidū nav minēts neviens no Ķempjiem. Toties tā paša gada pie Sprigauļu muižas pierakstīto starpā uzrādīti Jauno, Vidus un Veco Ķempju apsaimniekotāji. Daļa bijušie Sīpeles muižas novada ļaudis pierakstīti pie 1785. gadā izveidotās Sprigauļu muižas.
1857. gadā Sprigauļu pagastā uzrādītas 78 ģimenes ar 241 sieviešu un 255 vīriešu dvēselēm. Vecķempjos par saimnieku bija 37 gadus vecais Jānis Langenfelds. 20. gs. 30. gadu vecsaimniecību sarakstā figurē Ķempji Vecie (47,6 ha zemes). 1937. gadā Vecķempju dzīvojamo māju pārveda un uzstādīja Brīvdabas muzejā.
Nams vēsta par laikiem, kad ļaudis vēl dzīvoja vientelpas guļbūves mītnēs, bet vēlāk tas kļūs par vienu no ēkas sastāvdaļām. Tur novietotas ikdienā nepieciešamās lietas – lai pa tvērienam pat tumsā. Ar vējlukturi gāja kūtī lopus apraudzīt, cūkām strebekli silē iešļākt, zirgam auzas iebērt un krēpes, asti izsukāt. Tā vēlā gaisma vēstīja, ka saime drīz dosies naktsmierā, bet no rīta – par jaunas dienas cēlienu. Uz sola pie sienas likti ķipīši, ūdens toveris, slauktuve, turpat blakus caurumots dēlītis vārītu kartupeļu nosusināšanai.
Pa bluķa kāpņu iecirtumiem var nokļūt bēniņu putekļainajā mijkrēslī, kur ozoldēļu vientuļš zārks atgādina zemes gaitu takas galu.
„Tādi zārki bij toreiz šur un tur pa lauku augšienēm, tos turēt bij veclaiku paraža.” „Sak cilvēks savu mūža galu nevar ar roku apraudzīt, var gadīties, ka tu uz vietas nomirsti, un kur tad tu skriesi, kur sev zārku sameklēsi, kad nebūsi to pie laika iegādājies.”
Aspazija. „Zila debess zelta mākoņos”.
Apvalkdūmenī („skurstenī”) akmeņu aplocēs ierīkoti divi pavardi („ugunskuri”): gan saimniekiem, gan gājējiem. Augstāk uz līmeniski iestiprinātiem, nokvēpušiem ārdiem lika kāšus. „Kalpu kāši” bija viegli noņemami – tos ņēma līdzi, mainot dzīves vietu. Toties „saimnieku kāši” „skurstenī” atradās vienmēr. Turpat blakus novietotas pannas, nokvēpuši katli, sālnīca – viss nepieciešamais maltītes pagatavošanai. Skursteņa augšienē ārdiņos karājās brūngani desu līkumi un žāvēta cūkgaļa. Augšā – sašaurinājumā ierīkots aizvērtnis („vārstule”), ko aizvēra vai attaisīja, paraujot auklu. Tādējādi mājā ilgāk saglabāja siltumu, neļāva pa skursteni iekļūt lietus slapjumam un sniegam. Uz pavarda uguns vārīja virumu vai putru, bet uz svētkiem cepa gaļu, iecienītas bija kviešu miltu pankūkas. Dienas nogalē saimniece pavardā vienkopus sarausa oglītes, apsedza tās ar pelnu kārtu, un klāt pielika kādu alkšņu pagali, lai uguns pavardā saglabātos līdz rītam.
Maltuve ar rokas dzirnām uz „galda” stūrī pie mazā lodziņa. Balto miltu putekļu smalkais klājums uz sienām, baļķu spraugās – malu malās. Bet padzirnēs likts peļu slazds.
Malšana ar rokas dzirnām bija viens no smagākajiem sieviešu darbiem. Jau agri no rīta pie skalu gaismas maltuvē kustējās malēja. Ar kreiso roku graudus bēra virsējā akmens caurumā, ar labo satvēra spīdīgo, gludo „milnu” un grieza dzirnakmeni saules gaitas virzienā. Svaigie milti no saberztajiem graudiem bira uz galda, kur tos saslaucīja un pa īpašu lūciņu sabēra traukā. Maltuvē atradās arī lielākas un mazākas piestas, kurās graudus sagrūda ar stampām un putraimos.
Atsāņus novietota lielā rupjmaizes abra. Citkārt tajā bēra, lēja, mīcīja – saimniece norasojušu pieri, sārtiem vaigiem un baltu lakatu ap galvu. Viņa no smagnējā iejava veidoja nākamās donas. Mazie blakus uzmanīgi vēroja un gaidīja, kad māte pēc lielajiem taisīs mazo kukulīti – būs arī bērneļiem savs gards prieks.
Pieliekamais ar brūnganu māla klonu, kur vietumis var manīt nelielu akmeņu galvu virsotnes. Pa baļķa augstuma lodziņu nedaudz iespīd gaisma, kas izkliedē krēslu. Uz diviem gariem dēļu plauktiem pie pretsienām likti piena, sviesta spainīši, ķērnes, pavārnīcas, putraimu muldiņa. Tur vienkoka sveču lejamais gaida savu reizi. Kambarī – vēsākā vietā – ilgāk uzglabājās piena produkti. Tur mucā sīvā sālījumā turēja cūkgaļas smagnējos gabalus, kurus pēcāk karināja un žāvēja „skursteņa” dūmos.
Muldiņa biezpiena nosusināšanai pāris vietās nedaudz ieplaisājusi, tās iedobumā ducis caurumiņu. Kad sildītais ķērnes piens (vājpiens) bija sagājis kunkuļos, balto putru ar kausu smēla un lēja muldiņā. Tā sagūla iedobumā un zem sloga smaguma sūkalu ašās tērcītes tecēja pa caurumiņiem māla podā. Apakšā sakrājās skābās sūkalas, bet augšā svaigais biezpiens.
Saimes istaba, kur mitinājās gājēji: precētie kalpi, arī vaļinieki ar ģimenēm, puiši, meitas, gani. Statiska liecina, ka 19. gs. otrajā pusē Zemgales saimes istabas iemītnieku vidējais skaits svārstījies no 7–12, tomēr vietumis mitinājušies pat 20 cilvēki. Katram te bija paredzēta sava vieta: kaktā pie ieejas parasti novietoja divstāvu gultu puišiem, pie krāsns gana gultiņa. Sienmalē atrodas precētā kalpa izvelkamā „jumta” gulta, tās sāndaļu rītos kā atvilktni iebīdīja dziļāk – lai netraucē.
Kad caur logu rūtīm ielūkojās pelēka gaismiņa, saimes istabā sākās rosība. Tur ģērbās, tur švīkoņa, čaukstoņa, paklusas balsis. Guļvietas sakārtoja, sakratīja čubu maisus, tos pārklāja segām. Katram priekšā savas rūpes, skatoties, vai ārā ziemas baltums, vai rudens vēji, vai vasaras dzīvīgais zaļums. Vēl ganuzēns spēkojas ar miegu, bet drīz arī viņš augšā un gaitās prom. Dienasmeita, pirmā cēlusies, grozījās pie pavarda, un drīz vien saime jau bija ieturējusi maltīti. Puiši, vīri nesteidzīgi vilka kājās izžuvušās zeķes, apāva vēl stīvās pastalas. Viņiem priekšā garš gājums. Drīz visi dienas gaitās – vai liels vai mazs.
Vakarstundās mājinieki pēc dienas darbiem pulcējās vienkopus un saimes istaba it kā mazāka kļuva. Sievieši sparīgi darbojās pie rūcošiem ratiņiem – paminas žigli skraidīja augšup un lejup, daža pie lielajām tītavām, cita pie adīkļa. Vīri, savrup iekārtojušies, drāza, greba, cirta, sita. Tur pina pātagu, tur no ģērētas teļādas jau tapa otrais pastalpāris. Kāds garu virvi pina – būs siena laikā, ko stingri vezumu nosiet. Skanēja dziesmas, jaunie ķircinājās, reizēm dzirdēja brīnumainas pasakas, nostāstus no tēvu tēvu laikiem. Par drūmo tīreli, kas radies no Velna tupeles, tam steigā mūkot pazemē. Par kādu drošu vīru, – viņš savērpis trejas mārciņas dzijas un mērījis bezdibeni – Velna Aci. Un mazie ķērās mātes lindraku stērbelēs, kad stāstīja par baisiem ķēmiem vecajā rijā. Tā laiks nemanāmi ritēja uz priekšu, līdz visiem bija jādodas pie miera.
„Saimnieku gala” durvis grezno iegriezts saulītes raksts. Telpa ar krāsni, siltuma mūrīti un diviem skapjiem pārdalīta, izveidojot guļam- un ēdamistabu. To vēl siltāku un mājīgāku dara plato grīdas dēļu klājums. Saimnieku mēbeles liecina, ka turīgākie zemnieki iegādājušies arī amatnieku darinājumus, kas atspoguļo sava laika vēsturiskos mākslas stilus.
Smagnējs, turpat vai 7 pēdu kāpumā, gluži kā tornis uz ienācēju raugās pie galasienas likts pulkstenis. Aiz tā durvju lodziņa redzama ciparnīca ar stundu atzīmēm un abiem rādītājiem. Kad to bultiņas nostājās īstajās vietās, laikrāža mehānisms pēkšņi sāka šņākt un pukstēt kā vecs rekrūtis to turku kariem, tad, bīdi pieklusis, tūdaļ svinīgi un cēli nodimdināja zvanu. Tā nu tas darbojās katru dienu un nakti, vēstīdams par mainību un pāreju šajā pasaulē. Ne jau katrs saimnieks iegādājies šādu pulksteni, parasti jau iztika ar vienkāršāko, pie sienas kārto. Vēl senāk vienīgais modinātājs bijis gailis, bet ikdienā laiku noteica pēc Saules, ēnas, augiem u.t.t.
Guļamistabas krietnu daļu aizņem saimnieku lielā „jumta” gulta ar virpotiem statņiem un griezumiem. Augšā uz pārsega likta lādīte, pāris vāceles, dažādi sīkumi.
Pie ieejas ar atvērumu pret gultu stāv viendurvju skapis roku izpletiena platumā ar divām atvilktnēm apakšā. Durvju vidusdaļā uzzīmēts kāds augs ar zaļu kātu un sārti dzelteniem ziediem. Tas ir vecākais zemnieku mājās atrastais un droši datējamais skapis (darināts vai datēts 1771. gadā). Pamatīgs un iespaidīgs ir „divpusīgais skapis” ar platām durvīm un škērssienu vidū. Tur glabājās trauki, naži, dakšiņas, karotes, tēja, cukurs. Savs plaukts bija paredzēts dziedniecības piederumiem, savs grāmatām un dokumentiem. Pretējā pusē bija saliktas kārtīgi salocītas un izgludinātas drāmas.
Teksts - Sigurds Lūsis