“Mauri” ir Rīgas jūras līča rietumu piekrastes zvejnieku dzīvojamā māja, celta 1840. gadā Talsu apriņķa, Lubezeres pagasta Rojas zvejnieku ciemā. Tai pašā gadā celtas arī klēts, pirts, kūts un tīklu būda.
Māju cēlis Kārļa Ošmucenieka (dzim.1879.g.) vecaistēvs. Saimniecībā galvenā nodarbe bija zveja, jo zeme bija tikai 1 ha. “Mauru” māju īpašnieks, bijis vidēji pārticis zvejnieks, viņa galvenā nodarbošanās bijusi zveja, bet peļņas nolūkos viņš būvējis arī laivas un buru kuģus.
Dzīvojamā māja ir apsēstu kaķētu baļķu guļbūve, baļķi stūros savienoti gludajos pakšos, kas apšūti dēļiem. Pamati nomūrēti no laukakmeņiem kaļķu un grants javā. Jumts divslīpju, ar pusšlaupumiem galos, segts ar niedrēm. Grīdas un griesti no dēļiem.
Namam raksturīgs 18. gs. otrās puses – 19. gs. pirmās puses plānojums: nams funkcionāli saista virtuvi (apvalkdūmeni) ar lielo, t.s. dižistabu. Aiz lielās istabas atrodas divi sānu kambari, kas paredzēti gulēšanai un drēbju, kā arī citu iedzīves priekšmetu glabāšanai.
Dižistabu un guļamkambari apsildīja mālu, grants un kaļķu javā mūrēta maizes krāsns, kas kurināta no apvalkdūmeņa. Apvalkdūmenī iemūrēta arī plīts ar katlu. Apvalkdūmenī žāvēja gaļu, cepa maizi un gatavoja ēdienu ikdienai. Aiz apvalkdūmeņa atrodas pieliekamais, kur glabāja izžāvēto gaļu, kastes ar miltiem u.c. produktus.
Klēts celta no aptēstiem baļķiem krusta pakšos. Ēkas augstums līdz čukuram 4,15 m. Garākās sānu sienas izvērstas platākas. Klētij ir divslīpu lubu jumts. Viena vainaga augstumā klētij bijusi dēļu grīda. Arī griesti bija likti no dēļiem (trinītī). Klēts priekšā ir lievenis, ko veido sānsienu pagarinātie baļķi ar iestrādātām grīdas sijām un jumta pārlaidums. Lieveņa zelmeni balsts lēzena lokaila.
Kūts celta ap 1880. gadu Talsu apriņķa, Lubezeres pagasta Rojas zvejniekciema “Žulnieku” mājās. Kūts celta guļbūvē no aptēstiem, kaķētiem baļķiem, kas stūros savienoti krusta pakšos. Pamati – laukakmeņu paviļas. Divslīpju, skaidu jumts. Ēkas priekšējā fasādē jumta pārkare balstās uz gala sienu augšējo vainagu baļķu un griestu siju izvirzījuma galiem. Ēkai divas telpas – kūts un siena šķūnis. Zelminī iekārtot lūka, pa kuru kūtsaugša padots siens.
Pirts ar dūmnamu ir no Tukuma apriņķa, Engures pagasta, Ķesterciema, “Grabas” mājām, celta 18.-19. gs. mijā, izmantojot tikai cirvi. Priedes šķautņi stūros savienoti krusta pakšos un ietver ar šķērssienu atdalītas namiņa un pirts telpas. Bez griestu namiņa vidū akmeņu ierobežota pavarda vieta. Vasarās te vārīja ēdienu, žāvēja un kaltēja zivis un gaļu, strādāja dažādus saimniecības darbus. Pirts reizēs namiņš bija arī ģērbtuve. No šejienes kurināja arī pirts krāsni, bet virs pirts griestiem varēja izkarināt un “dūmot” tīklus un virves, kas veicināja to ilgāku kalpošanu.
Zivju žāvētava celta 20. gs. sākumā Tukuma apriņķa, Engures pagasta “Grundmaņu” mājās. Sienas veido guleniski biezi dēļi, kas stūros savienoti gludajos pakšos. Lēzenais divslīpju jumts no trinītī liktiem dēļiem, kas ik pēc dažiem gadiem tiek darvots pret saules, lietus un kūstoša sniega iedarbību. Būdas abos galos durvis, bet sānu sienās dūmlūkas ar šautrām. Zem jumta, gar sānu sienām divi ārdu koki, uz kuriem lika virbas – kociņus ar savērtām zivīm, parasti reņģēm vai lučiem. Mazu, lēnu uguni no alkšņa malkas un priežu čiekuriem kurināja tieši uz zemes. Žāvētās zivis pa kāliem (30 gab.) savēra uz lūkiem vai saliktas kubuliņos nogādāja zivju uzpircējam vai tirgotājam. Zivju kūpinātavas, sauktas arī par reņģu pirtiņām, ceplīšiem, Kurzemes jūrmalā bija izplatītas kopš 19. gs. beigām. Līdz tam zivis pārdeva svaigas vai sālītas.