Gadskārtu svētki

Latviešu gadskārtas 

Cilvēks jūtas droši sakārtotā un saprotamā pasaulē. Tāpēc gan senatnē, gan šodien cilvēki, sev atbilstošā veidā, strukturē telpu un laiku.

Zemnieka laika ritējumu noteica debesu ķermeņu - Saules, Mēness un Zemes - savstarpējā kustība, kas vērojama dabas norisēs - dienas un nakts mijā, gadalaiku maiņā, gadu ritējumā… Dabas cikli veidoja zemnieka darba un atpūtas ritmu, kurā svētki kalpoja par atskaites punktiem laika mērīšanai.     

Latviešu zemnieks svin gaismu, precīzāk – zīmīgus brīžus Zemes un Saules kopīgajā riņķa dancī. Vai tā būtu gada garākā diena un īsākā nakts Jāņos, vai otrādi - īsākā diena un garākā nakts Ziemassvētkos, visi gadskārtu svētki daudzina Saules dievišķo gaismu un dzīvības spēku - Metenis, Lieldiena, Ūsiņš, Jānis, Māra, Miķelis, Mārtiņš…

Zemnieka darbus gada ritējumā nosaka gadskārtu maiņa – pavasarī sēja, vasarā siena laiks, rudenī – ražas vākšana, labības kulšana, bet ziemā meža darbi. Ikviens darbs sētā tiek veikts  savā laikā, kad to darīt ir visprātīgāk. Svētki un svinamās dienas vienmēr iezīmē kāda darba posma noslēgumu.

Meteņi, 6. februāris

Latviešu gadskārtā Meteņi ir laiks starp Ziemassvētkiem un Lieldienām. Metenim un tam sekojošai Pelnu dienai ir svarīga nozīme latviešu zemnieka senajā laika skaitīšanas sistēmā, jo pastāv uzskats, ka Meteņos beidzas ziema, sākas pavasaris un jauns gads.

Meteņi ir brīdis dabā, kad varam novērot spēkošanos starp ziemu un pavasari. Nāk atkusnis un ir redzamas pirmās pavasara vēsmas, bet pēc brīža – atkal atnāk putenis un sals. Ne velti Metenī jāmērojas ar spēkiem un jālielās. Kurš ātrāks, stiprāks, gudrāks, kurš atjautīgāks? Kurš labāk dzied? Kuram aug garāki lini?

Metenim ir jautrs raksturs, jo garā ziema iet uz beigām, mostas zeme un dzīvība. Meteņi ir īstais laiks, lai dotos ciemos un apciemotu tālāk dzīvojošos radus un draugus. Meteņos tālajai braukšanai ir simboliska nozīme, tā veicinot linu un lopu labu padošanos nākamā vasarā.

Metenis ir dāsns, tas sola pīrāgus un citas dāvanas mazajiem, kas tiek aicināti Meteni dzīt. Šajos svētkos visi kopā  vizinās no kalna un daudzviet tiek gatavota urrava jeb riņķa lēze, iesaldējot ledū asi, uz kuras griežas ratu ritenis ar kārti un ragaviņām tā galā. Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas  muzejā, ja laiks ir atbilstošs, šajos svētkos arī iespējams vizināties ar lēzi.

Ar Meteņdienu noslēdzas gada tumšākais posms un arī maskošanās periods, kas aizsācies rudenī ap Mārtiņu laiku. Meteņos no mājas uz māju staigā budēļi un ķekatas. Budēļu masku grupas nosaukums atvasināts no vārda “budīt”, “budināt” - modināt, uzbudināt, kas atspoguļo   masku uzdevumu - modināt dabu un cilvēkus jaunam dzīvības ciklam un veicināt nākamās ražas izdošanos.  Budēļos pamatā iet jauni, neprecēti vīrieši, kāda vecāka vīra - “budēļu tēva”  vadībā. Budēļa tērpu veido ar spalvu uz ārpusi apvilkts aitādas kažoks, kas apjozts ar savītu  salmu valgu vai vecu linu striķi. Pie budēļa “jostas” tiek piesieti zvani, jo skaņas radīšana ir nozīmīgs elements masku darbībā. Zvanu skaņas aktīvi pārrada un sakārto pasauli, kā arī aizbaida ļaunos garus. Tāpat pie budēļa jostas tiek piekārta pudele ar ūdeni, ar kuru  ciemošanās laikā budēļi aplaista mājiniekus. Apliešana vai šļakstīšanās ar ūdeni ir simboliska darbība, kas nodrošina saimes veselību un auglību, jo ūdens ir dzīvību radoša un uzturoša substance. Auglības vairošanai, pie jostas tiek piekārts falla simbols - burkāns un divi sīpoli. Arī budēļa augstā salmu cepure uzskatāma par vīrišķā spēka un potences zīmi. Visbeidzot budēlis rokā tur “dzīvības rīksti”- bērza žagaru, ar kuru tiek izpērti visi mājinieki, bet jo sevišķi  vedekla un citas jaunas meitas, kuru auglība ir nozīmīga dzimtas tālākai pastāvēšanai.

Ķekatas maskas nozīmīgākais elements  ir skruļļainie, no ēveļskaidām darinātie “mati”, kas simbolizē sievišķo auglības spēku. Ķekatām līdzi ir kadiķa zaru ērkulis, kas tāpat kā ēveļskaidu galvas, ir sievišķās seksualitātes zīme.

Auglība jeb radītspēja ir cilvēka nozīmīgākā kvalitāte, kas to vieno ar dievu pasauli. Cilvēkam jāspēj radīt ne vien pēcnācēji, bet arī sava, ģimenes, dzimtas un tautas garīgā un materiālā labklājība, tādējādi auglība attiecās uz visiem cilvēka esamības aspektiem. Visa budēļu darbība vērsta uz dabas un cilvēka radītspējas aktivizāciju, kas atbilst Meteņu svētku laikam, kad dabā notiek pavērsiens uz pavasari.

• Tradīcijas: Braukt ciemos, vizināties no kalniņa ar ragavām, lielīties, dzīt Meteni, meklēt Laimes jeb Zelta pogas, dzīt kurmjus, doties maskotos gājienos – budēļi, ķekatas u.c.
• Raksturīgie ēdieni: pīrāgi, slokātnis, zīdenis, vārītas cūku ausis, astes un kājas.

Lielā diena jeb Lieldienas, 20. vai 21. marts
Kristīgā tradīcijā svētdiena pēc pirmā pavasara pilnmēness.

Tautas tradīcijās Lielā diena jeb Lieldienas dabā iezīmē brīdi, kad gaisma kļūst vairāk nekā tumsa - diena kļūst liela. Gaismas pieaugumam sekos dabas atmoda. Viena no zināmākajām tradīcijām šajos svētkos ir šūpošanās īpaši celtās šūpolēs. Tā ir simboliska celšanās pretī Saulei, darbība, kam jāstimulē atdzimšanas un auglības spēki dabā un cilvēkā. Ticējums vēsta, ka Lieldienu rītā šūpojas pati Saule: “Kad Lieldienas rītā saule pacēlusies kādu asi virs apvāršņa, tad viņa šūpojoties trīs reizes uz vienu uz otru pusi, no kā cēlusies ieraša Lieldienās šūpoties.” Šūpošanās ir arī pasauli harmonizējoša darbība. Tā ietver gan kustību augšup, gan līganu laišanos lejup. Meistarīgi uzkārtas šūpoles apliecina vīrišķo spēku un gudrību. Ticējumi piemin daudz dažādu labumu, ko cilvēki gūst šūpojoties – možu garu, garus linus druvā, aitām garu vilnu. Tiem, kas Lieldienās būs daudz šūpojušies, vasarā nekodīs odi un dunduri. Visi minētie labumi izriet no iepriekš minētajām šūpošanās nozīmēm un ir iegūstami auglības veicināšanas un pasaules harmonizācijas rezultātā.  

Jau vēsturiski Latvijas teritorijā Lieldienās ir saplūdušas tautas un kristīgās tradīcijas. Brīvdabas muzejā tiek svinēta gan Lielā diena, gan kristīgās Lieldienas kurās visas dienas garumā tiek krāsotas olas, pušķotas šūpoles, spēlētas ganu spēles, organizētas radošās darbnīcas bērniem, kā arī kopā ar skanīgākajām Latvijas folkloras kopām dziedātas tautasdziesmas un izdzīvotas Lieldienu tradīcijas. Kristīgo Lieldienu svētki sākas ar dievkalpojumu Usmas luterāņu baznīcā un paralēli tautas tradīcijām tiek organizēts plašs amatnieku un pārtikas mājražotāju tirgus.

• Tradīcijas: sagaidīt saules lēktu, mazgāt muti tekošā ūdenī, ar dabas materiāliem krāsot olas, dažādas izdarības ar krāsotām olām: ripināt, dāvināt, “kauties” un mainīties ar olām, kārt šūpoles un šūpoties, godināt sauli u.c.
• Raksturīgākie ēdieni: vārītas krāsotas olas, apaļi rauši, pīrāgi

Ūsiņi, 23. aprīlis

23. aprīlī svinam ne tikai Jurģus, bet arī senākus gadskārtu svētkus Ūsiņa dienu. Ūsiņa diena ir sava veida viduspunkts starp pavasara saulgriežiem – Lielo dienu un vasaras saulgriežiem Jāņiem. Ūsiņš tiek dēvēts par gaismas dievu, jo ir tas kurš atnes „kokiem lapas un zemei zaļu āboliņ`”,  bet visspilgtāk tas parādās kā zirgu un bišu aizgādnis un sargātājs. Tautasdziesmās daudz tiek apdziedāti  Ūsiņa zirgi, kas ir pašas Saules vedēji. Svarīgākais Ūsiņa dienas simbols ir kumeļš, kas ir gan Dieva spēks, gan cilvēka enerģija, gan falliskais simbols, jo seksuālais spēks ir vienlīdzīgs ar radošo enerģiju.

Ar Ūsiņa dienu sākas vasara. Tā ir pirmā pieguļas nakts, kad puiši ved zirgus ganībās. Ticējumi apgalvo, ka pirmajā ganību dienā vai pieguļas naktī līdzi jāņem olas, lai zirgi būtu veseli un apaļi  kā ola. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā daudzviet Latvijas teritorijā Ūsiņa diena jeb kā to vēlāk dēvēja Jurģi izveidojas par līgumu starp saimnieku un gājēju izbeigšanās termiņu.

Ūsiņa dienā nedrīkst art vai ecēt, lai vasarā krusa neiznīcinātu labību. Tāpat ticējums vēsta, ka nedrīkst mazgāt muti, lai vasarā nenosauļotos.

• Tradīcijas: godināt zirgu aizgādni Ūsiņu, pirmo reizi dzīt lopus ganos un jāt pieguļā, ziedot olas, cept pantāgu u.c.
• Raksturīgākie ēdieni: pantāgs - uz ugunskura vai pannas cepts bagātīgs olu kultenis, kas simbolizē sauli, un bieži tiek papildināts ar speķi, sīpoliem, stampātiem kartupeļiem, pienu vai krējumu. Olas, vārīti skābi kāposti.

Jāņi, 20. -21. jūnijs

Jāņi ir mūsdienās viskošāk svinētie latviešu gadskārtu svētki. Jāņos jeb vasaras saulgriežos Saule ir pakāpusies visaugstāk debesu kalnā un dāsni dāvā zemei gaismu un siltumu, un zeme atbild, krāšņi saziedot. “Visa zemes zāle zied” - tā tautasdziesmā raksturota Zāļu diena, un cilvēki smeļ dabas doto svētību, lasot Jāņu zāles, rotājoties paši un pušķojot sētas. Ikviena dzīva radība un pat nedzīva lieta tiek pie savas rotas - kam ziedu vainags, kam zāļu pušķis, kam meija. Ienesot Jāņu zāles sētā, cilvēka radītajai pasaulei tiek piesaistīts dabas dzīvības spēks. Vasaras saulgriežos, saskaņojoties ar dabas ritiem, cilvēka pasaule tiek jaunradīta.

Katrai zālei ir savs spēks, sava varēšana un, gudri izmantota, tā nes cilvēkam labumu. Saulgriežos sievas un meitas rotājas ar pļavu ziedu vainagiem, bet vīriem un puišiem pin ozollapu kroņus. Tādējādi sievietēm tiek skaistums, vīriem spēks un visiem veselība. Saimes vīrieši pārved sētā meiju vezumu, un katra ēka tiek pušķota ar bērzu, pīlādžu, kļavu un ozolu meijām. Arī goda vārti, pa kuriem sētā iebrauc Dieva dēls - Jānis un sanāk Jāņa bērni, tiek celti no meijām. Jāņu zāles jālasa klēpjiem - tās liek gultās, met laidarā un dārzā, dāvina saimniekiem - Jāņu mātei un Jāņu tēvam, pat istabas grīdu un ganu ceļu - olnīcu - nokaisa zālītēm un ziediņiem, jo auglība un svētība vajadzīga it visur. Malu malas tiek apspraudītas ar ozolu, bērzu, liepu un pīlādžu zariem. Vainagi tiek visam ganāmpulkam, bišu stropiem, dzirnakmenim maltuvē, ūdens spainim pie akas un pat piena ķipim.

• Tradīcijas: pušķot sētas ar meijām, ozolzariem, kalmēm, pļavu ziediem, pīt ziedu un ozollapu vainagus, rotāties visvisādām zālītēm, siet Jāņu sieru, brūvēt alu, daudzināt Jāni, Jāņamāti un Jāņatēvu, pušķot lielu ugunskuru, celt pūdeli (uguns mucu kārts galā), pusnaktī izdzīvot rituālus aizsardzībai pret raganām un burvjiem, visu nakti, svinot gada īsāko dienu, līgot Jāņudziesmas, dancot un sagaidīt saules lēktu.
• Raksturīgie ēdieni: Jāņu siers, alus, pīrāgi

Annas un Jēkabu diena, svin 26. jūlijā

Annas jeb saimnieču diena katru gadu krāšņi tiek svinēta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Rucavas lauku ekspozīcija Papes Ķoņu ciema “Vītolniekos” sadarbībā ar Rucavas tradīciju klubu un Dienvidkurzemes novada folkloras kopām.

Tā kā Annas ir saimnieču diena, tad pasākuma centrā ir dažādu saimnieču meistarstiķu demonstrējumi gan tautas tērpa darināšanā, gan cimdu, zeķu adīšanā, pūra trauku izrādīšana un, protams, novada kulinārā mantojuma gatavošanas paraugdemonstrējumi un degustācija.

• Tradīcijas: godināt saimnieces un saimniekus, ar pateicību galdā celt pirmo šī gada ražas cepto rudzu maizi
• Raksturīgie ēdieni: rudzu maize, karašiņas, katras saimnieces īpašie meistarstiķi un novada kulinārais mantojums

Miķeļi, svin 29.septembrī (muzejā tuvākajā nedēļas nogalē)

Gada ritumā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad diena un nakts atkal ir vienādā garumā. Miķeļi ir rudens gadskārtu svētki un gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki. Tautas tradīciju pierakstos līdzās Miķeļiem sastopams arī jēdziens Apjumības, jo šajā dienā noslēdzas labības pļaušana. Jumis ir auglības gars, kas mīt ikvienas labības laukā, un zemkopju dzīvē tam bija ļoti liela nozīme, tādēļ ar to saistās daudz rituālu un izdarību. Raksturīgākais šo svētku rituāls ir Jumja ķeršana, ar kura palīdzību zemkopji centās nodrošināt druvas auglību nākamajos gados.

• Tradīcijas: Jumja dzīšana un ķeršana, auglības stebere, uguns rituāls, pateicība par ražu, lielie gadatirgi
• Raksturīgie ēdieni: rudens ražas zupa

Veļu laiks, oktobra beigas, novembra sākums

Latviešu tautas tradīcijās īpaši nozīmīga ir senču jeb iepriekšējo paaudžu, kuras jau mīt viņā saulē, pieminēšana un godināšana. Rudens latviešu zemnieka pasaulē ir laiks, kad pieminam viņā saulē aizgājušos, netverami satiekamies ar savējiem, apzinamies pasaules kārtību un dzīvības likumus, to pieņemšanu un pēctecību, klājam veļu mielastu un tumšajos vakaros dodamies mīklu un teiku pasaulē. Iļģi, dievaiņi, ķauķi, vecīši, gariņi, urguči, paurīši, veļi – seno senču gari šajā laikā nāk apciemot mūs kā neredzami palīgi, kā iekšēji tik tikko jaušami padomdevēji, kā savējie.

Veļiem ziedo ēdienus un dzērienus, tos noliekot istabā, rijā, pirtī, klētī, pie lieliem akmeņiem un veciem ozoliem. Saimnieks mudina veļus baudīt sarūpēto, pasakās par palīdzību šī gada darbos un lūdz senču garus arī turpmāk neliegt padomu, veselību, pārticību un svētību. Visbeidzot, saimnieks aicina veļus arī nākamajā gadā apciemot sētu un saimi.

Laiks starp Miķeļiem un Mārtiņiem ir mīklu minamais laiks. Mīklu minēšana nav vienīgi laika kavēklis, tā aktivizē cilvēka domāšanu, māca gan pieaugušos, gan bērnus paskatīties uz lietām no neierasta skatu punkta un rast dažādām situācijām negaidītus, asprātīgus risinājumus. Nītaurē pierakstīts ticējums: “Veļu laikā vajagot mīklas minēt, lai neesot aizmāršīgs. Kas varējis daudz mīklu uzminēt, tas varējis visu atminēt. Kas nevienas mīklas nevarējis uzminēt, tas visu aizmirsis un neko nevarējis atminēt.”

• Tradīcijas: Veļu pieminēšana, godāšana, Veļu mielasts, mīklu minēšana
• Raksturīgākie ēdieni: Ikviens ēdiens, ko saime tajā laikā gatavoja

Mārtiņi, svin 10. novembrī (muzejā tuvākajā nedēļas nogalē)

Kopš rudens saulstāvjiem gaismas kļūst aizvien mazāk, bet naktis stiepjas garumā. Pamazām norimst lauku darbi un, pienākot Mārtiņdienai, zemnieka sētā tiek svinētas Apkūlības, kad labībai jābūt ne vien apjumtai, bet arī izkultai, un graudiem sabērtiem klēts apcirkņos. Raža ir novākta, beidzas ganu laiks, un vasara ir galā. Tumšie rudens vakari  ir īstais  brīdis, kad stāstīt un klausīties pasakas, teikas, senus nostāstus,  minēt un uzdot mīklas, maskoties un doties masku gājienos.ziemai, tika kauti lopi, bet labība - noglabāta klēts apcirkņos.

Rudens periodam raksturīgas antropomorfas - cilvēkveidīgas maskas. Tuvojoties Ziemassvētkiem, masku gājienos parādās citi tēli, kas ataino dzīvniekus un putnus (lāci, kazu, āzi, vilku, zirgu, dzērvi), priekšmetus (miltu sijājamo sietu, slotu, grozu u.c.), dažādu profesiju un tautību cilvēkus (čigānu, žīdu, mācītāju, veco zaldātu, ārstu, muzikantu, ubagu utt.) un mitoloģiskas būtnes (piem., Nāvi, Velnu, Spoku, Garo sievu un Mazo vīriņu). Meteņi ir pēdējie gadskārtu svētki, kas noslēdz maskošanās laiku. 

• Tradīcijas: sākas maskoto gājienu laiks, Mārtiņa vecīši, mīklu minēšana, bērniem lasīšanas prasmju pārbaudīšana
• Raksturīgie ēdieni: cepts vai šmorēts gailis, vēlākā laikā zoss, putras, cepti un vārīti dārzeņi.

Katrīnas, svin 25. novembrī

Līdzās saulstāvjiem - Lieldienām, Jāņiem, Miķeļiem un Ziemassvētkiem - mūsu senči svētīja arī svinamās dienas. Viena no tām - 25. novembrī - ir Katrīnas diena.Katrīna tautas ticējumos atklājas kā lopu - aitu un kazu aizgādne.

“Katrīnas ir kustoņu svētki jo tad viņi, cilvēkiem nezinot, naktī pulkstens divpadsmitos ejot baznīcā. Ja nocērpot aitas priekš Katrīnām, tad viņas kaunoties kailas iet baznīcā”. (Baldone)

Lai nodrošinātu aitu un  kazu labklājību, Katrīnas dienā cepa vistu, vārīja ēdienus ar aitas gaļu vai taukiem, sevišķiiecienītas bija klimpas - “Katrīnas vakarā jāvāra kliņķenu putra, tad aitām būs pāris jēru.” (Ikšķile)

Kā zemniekiem ierasts, Katrīnās notika laika vērošana – “Kad Katrīnas dienā laiks kūst, tad ziema būs silta”, bet “ja Katrīnas dienā laiks salst, tad visa ziema būs auksta”. (Rīga)

Katrīnās no mājas uz māju staigāja Katrīnas bērni, Katrīnas ubagi vai Baltie Katriņi. Visvairāk maskojās jaunas meitas - “Katrīnas dienā meitas pārģērbjas un staigā apkārt, par ko dabū ēdamas lietas, vilnu un linus”.

No Kolkas jūrmalas saglabājies 1852. gada apraksts, kurā uzzinām, kā izskatījās un izturējās Katrīnas dienas maskas -“Katrīnas vakaru meitas tāpat dzen, kā Vastulāvi; bet nu tās uzvelk vīriešu baltu kreklu uz savu virsū, apjož ap vidiem sarkanu jostu, attaisa matus vaļā, apliek vīriešu cepures galvā,un tad vazājas no vienām mājām uz otrām, skrej pa durvīm lēkdamas iekšā un gaiši uzdzied: “Oplecu, oplecu poliski dancot. Vēl māku, vēl māku leitiski dancot.”

• Tradīcijas: zīlēšana,  meitu maskotie gājieni
• Tradicionālie ēdieni: klimpas, ķiļķeni, vārīta gaļa

Ziemassvētki, svin 20. vai 21. decembrī  (muzejā tuvākajā nedēļas nogalē)

Vieni no nozīmīgākajiem latviešu gadskārtu svētkiem, kas izauguši no Saules gaitas nemainīgiem pieturas punktiem, veidojot pamatu latviešu senajai laika skaitīšanas sistēmai. Ziemas saulgrieži ir būtisks pagrieziens  laika ritējumā. Saule atkal sāk kāpt debesu kalnā, tuvinot pavasari un atmodu. Lai no jauna kliedētu tumsu, daudzinātu pagājušā gada veiksmes, lai slavētu auglību un ražu visplašākajā nozīmē gada īsākajās dienās tiek svinēta  gaismas uzvara pār tumsu.

Ziemassvētki ir bagāti tradīcijām, senajam latvietim tie vienmēr bijuši līksmības un prieka pilni svētki, ko svinējuši trīs un reizēm pat četras dieniņas un naksniņas dziedādami un dejodami. Pušķojot istabas puzuriem, klājot bagātīgu galdu, apciemojot kaimiņus un tālākus radus un dodoties maskotos gājienos. Viena no aizraujošākajām norisēm Ziemassvētkos bijusi Bluķa velšana, kam ir sena rituāla nozīme.

Bluķis velts no viena ciema uz otru, kur ikvienā sētā tas uzņemts ar prieku un gavilēm, tā pamazām ļaudīm pulcējoties. Bluķa velšanai ir vairākas simboliskas nozīmes. G. Stenders savā darbā “Lettische Grammatik”, 1783.g. raksta: “Bluķu vakars bija ap mūsu Ziemas svētkiem, kurā senāk ēzdami, dzerdami un lēkdami apkārt vilka bluķi kā grūtuma attēlu un beidzot to ar smieklīgām svinībām sadedzināja par zīmi, ka visi grūtie vasaras un rudens darbi izbeigušies”. Savukārt citviet atrodas ziņas, ka bluķi veļot tā it kā attēlota saules kustība debesīs. Prof. L.Bērziņš domā, ka bluķa vilkšanā esot izpaudusies dziņa atzīmēt saules pagriešanos uz pavasara pusi un vēlēšanās saulei šo uzdevumu atvieglot. Apaļais rezgalis, kas, vilkšanu beidzot, sadedzināts ugunī, it labi varējis simbolizēt apaļo ugunīgo saules ripu.

Noslēdzot bluķa velšanu, svinīgā ceremonijā  bluķis sadedzināts, atbrīvojoties no visa sliktā un ļaunā, tumsu un salu pārvēršot gaismā un siltumā. Savienojoties mērķtiecīgā darbībā un priekā, uzturot tradīciju, savienojas bezgalīgais ar laicīgo, apliecinot laika ritējuma nepārtrauktību un dzīvības atgriešanos dabā.

• Tradīcijas: puzuru rotas, laimes liešana, nākotnes zīlēšana, bagātīga mielasta gatavošana, laika apstākļu pareģošana, bluķa vilkšana, gaismas atgriešanās svinēšana 3 dienu garumā, maskotie gājieni – centrālie tēli: kaza, vilks, nāve, dzērve, lācis, čigāni.
• Raksturīgie ēdieni: cūkas cepetis, cūkas šņukurs, pelēkie zirņi, pupas, sautēti skābie kāposti, maize, medus

Teņa diena, svin 17. janvārī

Sava vieta senajā laika skaitīšanā ir saulgriežiem, un sava - svinamajām dienām, kas tradīciju aprakstos sauktas arī par pasvētdienām, laikmetiem un laika dienām. Teņa (arī Tenīsa, Tanīsa, Tanīša un Tuņņa) diena svinama 17. janvārī, un iezīmē ziemas vidu. Aprakstos visbagātīgāk saglabājušās Teņa dienas tradīcijas,  kas nodrošina cūku labklājību zemnieka sētā, dažviet Teņa diena vienkārši saukta par cūku vai cūkaušu dienu, savukārt, Tenis, ierindojoties starp citiem lopu patroniem, ir cūku aizgādnis.

Ticējumi: Vakarā priekš Tenīsa gatavojas uz cūku svētkiem, pie kam ratiņus iznes ārā. Tenīsa rītā, kamēr vēl cūkas nav barotas, visi nomazgājas un saģērbjas, pēc kam iet uz cūkkūti. Cūku gans uzkāpj ar zvanu uz kūts un zvana, pārējie dzied: "Ak tu cūku Tenīsiņ." Pusdienām vāra zīdeni ar cūkas galvas pusi. Ganam jāaiznes un jāaprok cūkas purna virspuse tajā druvā, kur nākamo gadu tiks cūkas ganītas, jo tad pēdējās tur rokot un mierīgi ēdot visu nākošo vasaru. /Tirza/

Teņa diena ir sieviešu svētdiena. Viņu svinot, puiši un meitas brauca uz krogiem dancot, tad augot labi sivēni. /Rūjiena/

• Tradīcijas: saimnieču svētdiena jeb atpūtas diena, krogus apmeklēšana kopā ar saimniekiem, lielas lustes, lai visi kustoņi augtu brangi
• Raksturīgie ēdieni: cūkas gaļa, zīdenis