Vidzeme etniski un ģeogrāfiski bagāts Latvijas kultūrvēsturiskais novads ar visai lielu apmetņu dažādību. Pārsvarā sastopamas viensētas vai to grupas. Katrai sētai (senatnē tās dēvētas arī par ciematiem) ir savs nosaukums – mājas vārds, kas daudzviet saglabājies nemainīgs kopš 17. gadu simteņa. Taču kopējā ansambļa noskaņā sava izteiksme un raksturs piemīt Malienas, savs – jūrmalas un Lubānas klānu sētām. Bet pār sētu dominējošā platspārnu rija īpaši izceļ Vidienas apvidu ap Gaiziņkalnu un Piebalgu. Muzejā komplektēta Vidzemes sēta gan ir tikai daļējs šo apmetņu daudzveidības atspulgs. Tomēr kopumā tā atklāj vidzemnieka mentalitāti. Sēta iekļāvusies dabā un funkcionē kā ansamblis, jo tā veidota, ēku novietojumam izmantojot esošo ainavu.
Sētas izveide uzsākta 1927. gadā. Kā pirmās celtnes 1928. gadā uzstādītas rija un vasaras virtuve – slietenis. Ka pēdējā – siena šķūnītis (pūnīte). Sētas vecākās celtnes ir 1780. gados Vestienas pagasta ‘’Skaldos’’ (tagad Madonas rajonā) celtā dzīvojamā māja un 18. gs. 90. gados Ķempju pagasta ‘’Jaunkārbās’’ (tagad Cēsu rajonā) celtā klēts.
Vidzemē sēta parasti izvietota zemes īpašuma vidū izklaidus apbūves veidā. Sētas kompozīcijā dominē dzīvojamā māja. ‘’Skaldu’’ dzīvojamā māja (līdz 1856. gadam dūmistaba) sastāv no vienas lielas dzīvojamās telpas ‘’istabas’’, mazas virtuves ‘’ķēķa’’ un priekšnama – ‘’porūža’’. Zem istabas neliels pagrabs. Vidzemē šāda māja ar vienu dzīvojamo telpu blakus priekšnamam - virtuvei iezīmē dzīvojamās ēkas attīstības sākumu.
Ieklausīsimies 1934. gadā pierakstītajās Vietalvas zemnieka atmiņās (šeit un turpmāk citāti no K. Jirgena grāmatas ‘’Mana vectēva nostāsti’’)
‘’Dūmu istabas priekšas sienmalā sols, uz kura vakarā mājinieki nosēstas, noauj vīzes un sarunājas par muižas darbu gaitām un saviem mājas darbiem. Par gabaliņu no sola mazas dobītes, kurās zied biškrēsliņi, kazu kurpītes, klārenes, elksnenes, baltie kārkliņi, kliņģerītes un mazās, apaļiem ziediņiem mājas rozītes... No istabas durvīm pa pagalma mauriņu kāju celiņi iet uz namiņu, klēti un kūti."
Pārējās ēkas ap dzīvojamo māju grupētas tā, ka izveidojies neregulārs pagalms. Vidzemes sētā samērā daudz ēku, jo ikvienai svarīgākai dzīves un saimniecības vajadzībai cēla atsevišķu ēku. Pagalma vidū aka ar baļķu grodiem un vindu. Ap dzīvojamo māju košuma krūmi un dārzs. Dārzā bišu drava ar stāvstropu un guļstropiem. Pedējo vecums pārsniedz 100 gadus. Dzīvojamai mājai pretī ar zelmini un ieeju pret pagalmu novietota vientelpas ēka – maltuve. Tās būvdarbos lietots tikai cirvis. Dārza malās divējādas klētis. 18. gadsimta pēdējā ceturksnī Vaives pagasta "Šķesteros" (tagad Cēsu rajonā) celtā klēts ar ieeju no gala ir Vidzemē bieži sastopamā vientelpas klēts. Divtelpu , tā saucamā "dvīņu" klēts pārvesta no Rīgas apriņka Ķempju pagasta ( tagad Cēsu rajonā) 1936. gadā.
"Labības klētī mazi apcirknīši, kuros glabāja labību. Pavasaros un bada gados apcirknīši bija tukši kā izslaucīti. Drēbju klētī glabāja drēbes un kāra gaļu pie griestiem. Drēbes glabāja mucveidīgās tīnēs ar augšgalā atveramu vāku, glabāja arī izkrāsotās un rakstītās lādēs, bet viņu bija maz. Klētsaugšā glabāja lietas kokus, ragavas, krijus, vīzes, dukuru, žebērkļus un citas mantas".
Žogmalā, akas tuvumā, netālu no dzīvojamās mājas atrodas stāvkoku namiņš – vasaras virtuve.
"Tur vārīja putru, ziepes, cūkām un govīm. Atklāts akmeņu pavards atradās nama vidū. Virs pavarda vindas kāsī liels katls karājās, kuru pēc vajadzības ar vindu uzgrieza un nogrieza no pavarda. Pavarda dūmos kāra un kaltēja gaļu. Vai visi saimniecības trauki bija namā; kā toveri ar ausīm, baļļas, spaiņi, kubuliņi, ķipīši, pavārnīcas, karotes, dzeramie kausi ar vākiem, medus karote ar atliektu galu, ko aizspraust aiz jostas, u. c."
Namiņus cēla līdz pat 19. gs. 2. pusei – līdz laikam, kad dzīvojamo riju un dūmistabu vietā zemnieki aizvien vairāk sāka būvēt dzīvojamās mājas ar virtuvēm un skursteņiem.
Tālāk no dzīvojamās mājas, zemākā vietā atrodas kūts, kuras viena telpa domāta visiem mājlopiem, otra – lopbarībai un inventāram. Kūti, laidaru un ganu ceļu no tīrā pagalma norobežo kāršu žogs.
Attālāk uzcelts vaļinieku miteklis – pirts ar dzīvojamo kambari. Bet vistālāk no mājas, uzkalnā bija rija, kuras jumts sniedzās gandrīz līdz zemei. Novadā tā bija visraksturīgākā celtne. Siena šķūnīši novietoti pļavā.
Vidzemes sētas ekspozīcijā kā memoriāla un arī raksturīga ēka ir dzejnieka Ausekļa (1850-1879) dzimto māju – Ungurpils pagasta "Sīpolu" (tagad Valmieras rajonā) – divtelpu klēts. No turienes pārvesta arī klētī novietotā gulta, galds, krēsls, pūra lāde, un tīne.
Ēku un pagalma ansamblī iekļaujas arī celiņi un takas, bet pāri visam – lieli koki. Koki (ozoli, liepas, kļavas, vītoli, pīlādži) bija ne tikai sētas košumam, bet daļēji paplašināja arī telpu un apvienoja izkliedētās ēkas. Ap pagalmu ierīkots pīts "zedeņu" žogs, kas kopā ar augļu kokiem un ogulājiem norobežo sētu no ceļa. Lai būtu parocīgāk, ierīkoja trejus vārtus. Galvenie, tā sauktie "kalna" vārti, atradās istabas tuvumā, un pa tiem varēja iebraukt pagalmā no ceļa. Otri - "lejas" vārti – atradās pie laidara, ganu ceļa galā, un pa tiem dzina lopus ganos. Trešie – rijas jeb "āres" vārti – veda uz riju un tīrumiem. Vārti uz laidaru un pagalmu ierīkoti koka virās un vārtu stabiem uzliktas cepures.
Kopumā sētas ēkas, iedzīves priekšmeti un darba rīki raksturo Vidzemes zemnieka dzīvi vairāk kā 200 gadus ilgā laika posmā – no 18. gs. 2. puses līdz 19. gadsimta nogalei, saglabājot zemkopju tautas uzkrāto mantojumu un tradīcijas.
Ar Vidzemes novada apmetņu vēsturi un pārmaiņām laika ritējumā var iepazīties šādos pētījumos:
- S. Cimermanis. Latviešu tautas dzīves pieminekļi. Rīga, 1969. g.
- A. Krastiņa. Zemnieku celtnes Vidzeme 19. un 20. gadsimtā. - "Arheoloģija un etnogrāfija" , 5. sēj., Rīga, 1963. g.
- P. Kundziņš. Latvju sēta. "Daugava" , 1974. g.
- M. Kuplais. Par zemnieku apmetņu veidošanos Piebalgā laikā no 17. gs. – 20. gs. sākumam. - "Arheoloģija un etnogrāfija" , 13. sēj., Rīga, 1979. g.
- Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Rīga, 1978.g.
- Dz. Liepiņa. Par ciema novadu Vidzemē. - "Arheoloģija un etnogrāfija" , 2. sēj., Rīga, 1978.
- R. Legzdiņš. Vidzemes sēta. "Latvju raksti", 2.sēj., Vācija, 1959. g.
Bet par vidzemnieku darbiem un sadzīvi ieteicams izlasīt K. Jirgena grāmatu "Mana vectēva nostāsti" ( Rīga, 1934. g. )
Sastādītāja Īrisa Priedīte