Brīvdabas muzejā pa kreisi no Vidzemes sētas, iepretim Zvirgzdenes klētij, no jauna iekoptā dārziņa vidū paceļas monumentāla senlaiku celtne, kuras sudrabpelēko baļķu sienas grimst plašo paspārņu dziļajās ēnās. Tā ir Vidzemes dzīvojamā rija un pirmā Valmieras skolas mītne, kuru kā saudzējamu un nākamajām paaudzēm uzglabājamu senatnes pieminekli Brīvdabas muzejam nodeva Skolu departaments.
1933. gada pavasarī ēku pārveda Brīvdabas muzejā un tai pašā gadā atkal uzstatīja, pabeidzot iekārtošanas darbus nākamajā gadā.
Ēkas pamatos saveltas apaļu laukakmeņu rindas, kas nostiprinātas ar mazāku akmeņu ķīļiem un mālu mūrējumu. Deviņpadsmit vainagu augstās sienas celtas no apaļiem kokiem krustpakša guļbūvē, pie kam visi baļķu savienojumi un pakši cirsti ar cirvi. Arī šķērssienas iesietas, krustojot baļķu galus ar ārsienu. Lielais četru slīpju salmu jumts veido ap riju plašas nojumes, kuras izmantoja dažādu darba rīku novietošanai un rudeņos labības un salmu glabāšanai.
Visai interesanta ir bez dzelzs detaļām darinātā jumta konstrukcija, kurā uzglabājies senlaicīgs paņēmiens – piestiprināt kārtis pie spārēm ar koka rīkstēm. Vienīgi pirmā jumta kārts balstās uz spāru galos iedzītām tapām, bet visas pārējās pievienotas spārēm ar 150–200 cm garām, 1–1,5 cm resnām, saulē tvaicētām (sautētām) kārklu rīkstēm. Garie spāru gali lielākas izturības labad atbalstīti pret sienām ar līmeniskām stutēm, virs kurām mēdza glabāt vieglākus darba rīkus, piemēram, koka dakšas, grābekļus, kārtiņas, mietus u.c.
Labības žāvētava rija – vidējā no trim telpām, ciešiem grodu griestiem un blietētu māla klonu. Uz divām ārdu sijām četrpadsmit pārbīdāmu ārdu koku. Piedarbā redzamie ārdu siju gali rūpīgāk aptēsti, un tur iecirsti krusti, lai novērstu varbūtējas briesmas un nelaimes. Uz ziemeļiem novietotais piedarba gals ir 2 metrus platāks par pārējo ēkas daļu (piedarba samēri 7,60 x 9,10m). Paplašinājums tehniski izpildīts, izvirzot un izbūvējot zemāku muguras puses sienu. Izvirzītai piedarba sienai ir tikai četrpadsmit vainagu.
Vieglie spraugainie piedarba kāršu griesti balstās uz 4 apaļām sijām, kas iebūvētas apm. 4 vainagus zem spārenīcas, tā ievērojami paplašinot salmu uzglabāšanai izmantojamo jumta telpu. Piedarbā ir četras ārējās durvis, pa vienai katrā sienā, kas bija nepieciešamas, lai labības vētīšanai būtu lietojami visu četru debespušu vēji. Piedarbā glabājas spriguļi, kuļamie ruļļi, koka dakšas, grābekļi, režģi, sieti u.c. Šepat atrodas linu apstrādāšanas piederumi: paisītavas, kulstītavas, brauktuves u.t.t.
Kambarī, pretēji piedarbam un rijai, redzam koka grīdu, kas pirmsākumā bijusi darināta no plēstiem dēļiem, pietapojot tos pamatbaļķim ar koku tapām. Zemie kambara griesti (augstums 1,96 m) salikti no plēstiem grodiem un tāpat kā sienas balsināti ar baltu kaļķu krāsu. Virs kambara atrodas pieliekamā jumta telpa (skabūzis, skabanūzis), kas pieejams pa nelielām durtiņām virs kambara ieejas. Pirmatnējai skolas iekārtai pieder garais noceļamais galds uz saliekamām krustu kājām; tam blakus abās pusēs skolēnu soli, bet galda galā skolotāja sēdeklis.
Ja vēl minēsim vienkāršu sienas pulksteni, pūra lādi un dzelzs kalto griestu sveču lukturi ar koka „rūceni” , tad ar to jau ir minēta visa primitīvā skolas kambara iekārta. Ēkas apkurei kalpo lielā rija krāsns. Tā mūrēta māla javā no lieliem, apaļiem laukakmeņiem, lietojot sīkdaļu izveidošanai arī ķieģeļus. Krāsns „iesienas” ēkas sienās, un uz tās balstās attiecīgās augstāk esošās koka konstrukcijas. Krāsns pieder t.s. „divu velvju” tipam ar apaļu, dabīgu laukakmeņu lādiņu sildāmspēju vairošanai. Kurtuve pārsegta ar 4 ķieģeļu spraišļiem, virs kuriem nolikts vairāk kā 30 cm biezs apaļu laukakmeņu klāsts. Krāsns priekšā uz kambara pusi redzamā ieslodze norāda, ka kambara apsildīšanai kādreiz bijusi vēl īpaša krāsns, kuras kurtuves un speltes mutes atradušās rijas krāsns priekšā.
Rija celta 17. gadu simteņa otrā pusē un garajā mūžā vairākas reizes remontēta. Nojaucot riju pārvietošanai, noskaidrojās, ka ēka apmēram pirms simts gadiem rūpīgi atjaunota, apmainot bojātos būvkokus. Piedarba ziemeļu sienā esošajās durvīs iegrieztais gada skaitlis „1823” , liekas, attiecināms uz lielo remontu, kas būtu noticis skolotāja Mārtiņa Breža laikā.
Skolotāji kas strādājuši šajā skolā:
- 1693.g. – Jānis Vellers
- 1729.g. – Jānis Brežis
- 1765.g. – Pēteris Brežis
- 1800.g. – Mārtiņš Brežis
- 1833.g. – Jānis Cimze
- 1836.g. – Pēteris Strunke
- 1847.g. – Juris Neiķens
- 1850.g. – Leopolds Brežģis
- 1866.g. – Antons Millers
- 1890.g. – Valdemārs Dāvīds Balodis
- 1913.g. – Fricis Krastiņš
Vēsturiskie dokumentu izraksti sniedz ziņas, ka 1739. gada 10. janvāra revīzijā konstatēts, ka skolu noturot draudzes celtā rijā, pie kuras atrodas vēl klēts un sagruvusi pirts. Toreiz rijas jumts bijis stipri nolietojies, tāpēc „nevācu” (t.i. latviešu) baznīcas kopējiem, piedraudot ar miesas sodu, pavēlēts pavasarī uzlikt jaunu jumtu, bet zemniekiem sagādāt salmus. Minētie darbi veikti skolotāja Jāņa Breža laikā. 1766. g. revīzijas aktā minēts, ka skolu nenotur vairs agrākajā rijā, bet īpašā skolotāja Jāņa Breža 1747. gadā uzceltā ēkā.
Tātad sirmā celtne ir ne tikai raksturīgs senlaiku lauksaimniecības ēku un dzīvojamo riju paraugs, bet tā iezīmē arī svarīgu posmu mūsu tautas kultūras attīstībā vispār, un it īpaši tā saistās ar latviešu skolu vēstures sākumiem. Kā iepriekš minēts, pēc skolas nodibināšanas 1693. g., gandrīz piecdesmit gadus rijas pajumtē pulcējās un mācījās latviešu bērni zemajā, dūmainā, trūcīgi apgaismotā rijas kambarī. Valmieras skolas kambarī izstādīts sens sienas pulkstenis krāšņiem griezumiem rotātā pulksteņa skapī. Skolas bērni sēdējuši apkārt garajam galdam uz koka soliem. Pie sienas dažas senas kartes.
Ļoti vērtīga ir 1940. g. vasarā Valkas apr. Vijciema pagastā iegūtā linu maļamā tā saucamā „tilta mašīna”, izstādīta piedarbā. Mašīna darināta no koka un ilgus gadus kalpojusi linu malšanai.
„Dzīvojamās rijas” ir Vidzemes īpatnība; bez Vidzemes tās sastopamas vēl nelielā skaitā Zemgalē – Bauskas apr., kur tām nav bijis vispārējas nozīmes. Dzīvojamās rijas stāsta par drūmu mūsu dzimtenes vēstures periodu, kad Vidzemes zemnieks bija spiests atteikties no atsevišķām dzīvojamām istabām un pāriet dzīvot rijā, kura apkures ietaises – krāsns dēļ bija vairāk par citām saimniecības ēkām noderīga dzīvošanai. Rija dzīvokļa vajadzībām Vidzemē plaši izmantota 17. un 18. gs., kad zemnieku stāvoklis bija kļuvis ārkārtīgi slikts. Kara posts, neražas, apspiestība un slimības piespieda lauzt senlaiku savrupēku celšanas ieražu un uzticēt rijai dzīvokļa funkcijas. Atkārtoti nopostīto sētu jaunbūve smagi spieda nabadzīgo zemnieku. Bija dabīgi, ka graudkopis–zemnieks cēla vispirms tik ļoti nepieciešamo riju, kur pagaidām arī pats apmetās uz dzīvi. Bet nedrošo laiku dēļ šādu pagaidu dzīvokļu lietošana ieilga, tapdama par paražu, ko muižnieki kā sev izdevīgu atbalstīja un centās nostiprināt. Muižnieki redzēja, ka zemnieku dzīvošana rijās ievērojami ietaupa dzīvojamo ēku celšanai vajadzīgos būvmateriālus, kā arī darba spēku, un ar saviem rīkojumiem centās sekmēt dzīvojamo riju un pie rijām pievienoto dzīvojamo kambaru jaunbūves.
Arī 1816. g. 17. jūnijā Vidzemes guberņas pārvaldes publicētā „Visaugstākā pavēle”, lai Vidzemes zemnieku dzīvojamām ēkām tiktu dota labāka iekārta, atdalot tās no rijām un piedarbiem – palika tikai uz papīra. Vēl 1863. g. „Mājas Viesī” 11. nr. zīmīgi rakstīts, kaut arī no toreizējo kungu viedokļa, par dzīvojamām rijām:
„Ļaudīm tagad būs dzīvojamās ēkas, kur veselīgāka dzīve. Kā tad ar maziem, sīkiem bērniņiem lai izdodas, kad jādzīvo pa rijām, kur gaiss nemaz nav vienāds, bet dažreiz varen auksts un dažreiz atkal karsts un dūmains? Un kā tad sirdzēji tādās dūmainās rijās lai atveseļojas? Kā īpaši tādi sirdzēji lai atlabojas, kas ar acīm sirgst? Tauta nevar atzelt, kamēr dzīvojamā būšana nīkst.”
„ DUKURU” ĀBOLU KLĒTS
Pārvesta Brīvdabas muzejā no Valmieras apr. Jaunburtnieku pagasta „Dukuru” mājām un atkal uzstādīta pirmatnējā veidā 1939. g. Netālu no Valmieras skolas dzīvojamās rijas, jaunierīkota dārza vidū.
Klētiņa celta 1840-tos gados no vienmērīgi resniem apaļkokiem krusta pakšos. Kvadrātiskā vientelpa segta biezu četrslīpju salmu jumtu. Kārtis pie spārēm tapotas. Klētiņai likti griesti un dēļu grīda. Zem pamatbaļķa stūriem pavelti prāvi laukakmeņi, kas pilda pamatu vietas. Kāpnes veidotas, sakraujot vienu virs otra vienkāršus, apcirstus koka bluķus.
Klētī gar vienu sienu, pa labi no ieejas, no apaļkārtīm, to noasinātos galus iedzenot guļbaļķu saduru vietās, veidoti paplati plaukti, noklāti garkūļu salmiem. Šie plaukti ierīkoti ābolu glabāšanai, tos rudeņos noņemot no tuvajām ābelēm. Klētī āboli arī šķiroti. Arī uz grīdas uz paklātiem salmiem bērti āboli, tāpat uz klēts augšas. Āboli šeit stāvējuši līdz „sala laikam”.
Klēts „Dukuru” mājās bija celta veca augļu dārza vidū, un to arī uz laukiem sauca par „veco ābolu klētiņu”. Karstā vasaras laika šeit gulējuši. Viena klēts siena baļķu saduras vietā neaugstu no grīdas ierīkots mazs lodziņš, aila sienā; tas te tā ar nolūku – zaķu medībām ziemas mēnešos, naktīs, kad zaķi no tuvējiem mežiem nākuši uz augļu dārzu un apgrauzuši ābeles. Uz dēļa plauktiņā pie sienas salikti bišu medus rāmīši, bišu „dūlis” un daži citi bitinieku darba rīki. Klētiņā izstādīts arī kāds ap 100 g.v. vienkoka trauks medus glabāšanai. Mazā ābolu klēts sava uzbūve ir skaists tautas celtniecības paraugs – proporcionāla, izjusta, latviska.
Teksts - Pēteris Ārends, 1936
Foto - Gatis Dieziņš