Dervinieki – sādža bijušajā Rēzeknes apriņķa Dricēnu pagastā (Rēzeknes rajona Dricēnu ciemā), stundas ceturkšņa gājienā no Sološu ezera.
1971. gadā te bija trīs sētas: Pītera Dērvinika, Donata Drebeirika un Jēkaba Dērvinika, ar saimnieku uzvārdiem uz balti krāsota dēlīša istabas garpaksim blakus. Tik mazītiņas sādžas Latgalē, kas izsenis visbiezāk apdzīvotais Latvijas novads, pirms gadiem divsimt nemaz nebija tāds retums, un arī pirms simt gadiem vienā Latgales apmetnē vidēji skaitīja nepilnas piecas sētas.
Dervinieku apbūve – nepilni divi desmiti guļbaļķu ēku nelielā zemes pleķītī pamatos veidojusies deviņpadsmitajā gadsimtā (vienas klēts durvju aplodā iegriezts gadskaitlis „1828”): istabas, kūtis, klētis, šķūņi, rijas, pirtis, kambaris. Apkārtne pauguraina, tīrumi, meži un krūmāji, purvainas pļavas, ezeri.
1971. gadā pienāca kārta istabai, kas celta vēl saimnieka tēva laikā, vienā rindā ar stalli un kūti; saimniecības ēkai – divtelpu šķūnim, kam viena, vēlāk piecirstā puse, izmantota arī kā labības kuls un pirtij, kuras priekšiņā saimnieks palaikam ņēmies ar kalēja darbiem. Pārvestās celtnes 1974. gadā uzstādītas muzeja Latgales ekspozīcijā, un sēta iekārtota ar viena zemnieka iedzīvi.
Dervinieku saimniecības bijušas nelielas, no 11 līdz 18 desetinām; sēja miežus, rudzus, auzas, arī linus, zirņus un kaņepes, pie mājām bija sakņu dārzi, ābeles un apenāji, turētas govis, piecas sešas aitas, pāris cūku, viens vai divi zirgi. Rijas bijušas tikai divas, arī uz pirti gāja pie sābriem. Sādžā nav bijis pat krista (Dricēnu baznīca apmēram 9 verstis tālu). 1920. gadā Jēkabs Dērviniks apņēmis sievu Moniku, istabā pēc mantinieka piedzimšanas izklājis dēļu grīdu, tad pat uzcirsta pirts. Jēkaba Dērvinika darinātās mēbeles – gulta, galds, krēsli, soli, pūra lāde-skreine priecē acis ar savu pamatīgumu. Krāsnij pārtā agrāk bijis iegrozāms āķis, kur uzkārt katlu. Sinčos pie sienas ierīkoti divpakāpju arodi labības glabāšanai. No sinčiem varēja atvērt staļļa durvis, kas no iekšpuses aizdarītas ar garu koka aizbīdni – tam ceļš šķērssienas caurumā.
1929. gadā sādžinieki izgāja viensētās, tomēr tikai Jēkabs Dērviniks uzcēla savas ēkas soļus trīssimt tālāk, gan paturot tādu pašu novietni, pārējie divi saimnieki palika turpat. Protams, ka saglabājās senās sābru darba un sadzīves ieražas, tāpat kā agrāk svinēja baznīcas un laicīgos svētkus, rīkoja talkas dažādiem lauku darbiem: mēslu vešanai, pļaušanai, kulšanai.
1967. gadā uz muzeju pārcēla vējdzirnavas – patmaļas, ko Jēkabs Dērviniks, prasmīgs amatnieks būdams, pats uzmeistarojis pēc 1. pasaules kara.
Vējdzirnavas Latgalē dēvē par vēja „patmaļām”, t. i., par dzirnavām, kas pašas maļ. Dervinieku dzirnavu stāvu veido astoņi savstarpēji saistīti un nostiprināti statņi. Stāvs apsists ar kārtīm un apšūts salmiem, kas no ārpuses nostiprināti ar klūgām (lubu vai dēlīšu pārsegums palielināja nodokli par dzirnavu lietošanu). Dzirnavām ir grozāma augšdaļa – „galvas”. Apaļkoka baļķēnu iestiprina „galvas” dzelzs skavā un „galvu” kopā ar astoņiem spārniem pagriež pret vēju. Spārni bijuši pārvilkti ar buru audeklu, kuru satinot vai attinot, varēja mainīt spārnu griešanās ātrumu.
Dzirnavu iekšpusē ir divi līmeņi, ar šķeltu apaļkoku grīdām. Pirmajā atrodas maļamais gaņģis, t. i., dzirnakmeņi un vētījamā ierīce, otrajā – spārnu un vertikālā vārpsta ar pārnesumu zobratiem. Nelielajās „holandiešu” tipa vējdzirnavās (augstums nedaudz pārsniedz 4 metrus) salīdzinājumā ar līdzīgām lielajām dzirnavām, kas paceļas virs apkārtnes 13–18 metrus augstu, viss miniatūrs: nelieli zobrati, dzirnakmeņi, kurus bezvēja laikā varēja griezt ar roku.
Dzirnavas celtas saimniecības vajadzībām, bet dažkārt izpalīdzēts arī tuvākajiem kaimiņiem. Vējenes, kas darbojušās līdz pat 1960. gadam, liecina par trūcīga Latgales zemnieka uzņēmību un prasmi – to uzcelšanai bija vajadzīgs vairāk dažādu amata iemaņu un darba mīlestības nekā līdzekļu. Līdzīgas nelielas vējdzirnavas bijušas sastopamas arī citās Latgales zemnieku sīksaimniecībās, arī pie kaimiņu tautām.
Līdz vējdzirnavu uzcelšanai Jēkabam Dērvinikam šķūnī bijušas ar zirga spēku darbināmas dzirnavas. Tagad šķūnī Donota Pokrotnika dzirnavas ar zobratu pārvadu, kas pārvestas no bijušā Bērzpils pagasta Garsiliem. Gandrīz vai pusgadsimta tajās malti milti un iesals, īpaši iesalu malt nākuši arī kaimiņi. Vienam maizes cepienamvajadzīgos graudus – turpat veselu pudu – varēja samalt stundā vai ātrāk, ja labība sausāka.
No Ziemassvētkiem līdz Trijukungu dienai bijuši „svētie vakari”. Vakarā priekš Trijukungu dienas uz visu ēku durvīm rakstījuši ar krītu burtus K+M+B, kas nozīmē svēto ķēniņu vārdus Kasparu, Melhioru un Baltazaru. Ja šādi uzraksti bijuši uz durvīm, tad ķēniņi ienākot iekšā un esot labvēlīgi. Pēc Trijukungu dienas vērojuši arī nākamā gada laiku. Ja vakarā iestājas laba un gaiša nakts, tad tā ir laba zīme. Ja vēl pie debesīm redzamas trīs spožas zvaigznes, kuras sauc par triju ķēniņu zvaigznēm, tad tā ir liecība, ka nākošā vasara būs auglīga. Bet, ja debesis bijušas apmākušās, tad baidījušies par sliktu ražu un ar labību sākuši rīkoties taupīgi. Ar sešstūrainu zvaigzni pierē Trijukungu dienā gājuši čigānos.
Teksts - Juris Kunnoss