Brīvdabas muzejs pieejamajās vēsturiskajās laika robežās veidots kā latviešu zemnieku dzīvesveida atainotājs. Tomēr dzīvei sētā vai ciemā bija saikne ar pārējo pasauli – regulāru baznīcas apmeklējumu, obligāto ceļu uz dzirnavām un pilsētām ar muižas vai pašu ražojumiem, kas no Rīgas, Ventspils vai Liepājas ostām turpināja ceļu tālāk. Tādēļ, pēc baznīcu un ceļa krogus uzstādīšanas, Pieminekļu valdei neradās saturiskas pretrunas par Liepājas ostas noliktavas pārvietošanu uz Brīvdabas muzeju un novietošanu Juglas ezera krastā.
Ēka nozīmīga ar savdabīgo būvtehniku, kas atšķiras no citviet Latvijā izplatītā guļbūves veida ar baļķu savienojumu pakšos. Noliktavas sienas veidotas Rietumeiropā izplatītā pildrežģa būvveida ietekmē, pielāgojot to vietējiem apstākļiem un iespējām. 20,20 x 11,05 m perimetru veido četrpusīgi aptēsta ozolkoka pamatnīca, uz kuras ēkas stūros, durvju ailu un guļbaļķu pagarinājumiem nepieciešamajās vietās, balstās ozolkoka statņi ar gropēm. Tajos ielaisti no visām pusēm aptēsto priedes vai egles guļkoku gali. Ēkas ilgo mūžu nodrošināja mūrētie ( ratu augstumā) laukakmeņu pamati un stāvais, ar t.s. holandiešu dakstiņiem segtais jumts. Tomēr celtnes veidols gadsimtu gaitā mainījies. 18. gadsimtā daļēji pārveidota jumta forma un izbūvēts mezonīns, bet 19. gadsimtā uz ostas pusi izveidotas piebūves. 1940. gadā, uzstādot seno celtni Brīvdabas muzejā, arī piebūves liktas uz mūrētiem pamatiem, bet gala zelmiņi izveidoti pildrežģī ar apmestu ķieģeļu aizpildījumu.
Durvju palodu arkveida risinājuma paraugi meklējami mūra sakrālajās celtnēs. Vērtņu viru kalumi akcentē ēkas nozīmīgumu, kā sava veida reprezentāciju, sevišķi tai tuvojoties no toreizējās pilsētas puses. Iespējams, ka šie elementi, kuru izcelsmi jāsaista ar Rietumeiropu, ir tieši vai pastarpināti ietekmējuši vēlāko Kurzemes tautas celtniecību. Četrpusīgi aptēstu baļķu guļbūve statņos ir raksturīga Kurzemes 18.un 19. gs. tautas celtniecības iezīme, tāpat arī dokumentētajos un saglabājušos Kurzemes ( arī Zemgales) klēšu paraugos lokveidā būvētas durvju ailas un veidotas lieveņu arkādes.
Objekts tiek datēts ar 1697. gadu, bet pagaidām nav iespējams izskaidrot pretrunu: ostas kanāls oficiāli sākts rakt šī paša gada 1. oktobrī, bet pabeigts tikai 1703. gadā, jau samērā īsā zviedru okupācijas periodā. Skaidrojums, šķiet, meklējams senās Līvas upes īsti neizpētītajā tecējumā, kanāla un ostas rakšanas periodos un saistībā ar Grobiņas ceļu, kura galā ir pilsētas Lielā iela. Noliktavu rinda tika uzbūvēta tam laikam visizdevīgākajā vietā.
Viens no muzeja darbinieku uzdevumiem ir mēģināt izprast to vidi attiecīgajā laikmetā, no kurienes nācis pārvietotais objekts. Esošie materiāli ļauj vizualizēt šo pilsētas daļu sākot ar 18. gadsimta beigām – rosīgs tirdzniecības centrs, kur ostas siluetā dominē kuģu masti un celtņu pildrežģa zelmiņi. No iekšzemes (resp. Grobiņas) pāri ostas kanālam ved tikai viens tilts, kura turpinājums pilsētas pusē iet caur vārtu māju, bet Liepājas Lielā iela ir ar noeju jeb nobrauktuvi pie ūdens.
19. gadsimta beigās Liepāja kļūst par Krievijas impērijas Baltijas flotes un nozīmīgu tirdzniecības ostu – līdz 2000 ienākošo kuģu gadā, kuru kravnesība ievērojami pieaugusi un preču apstrādei tiek būvētas jaunas, racionālāk izmantojamas un ietilpīgākas noliktavas.
1939. gadā Latvijas Kredītbanka, tās īpašumā nonākušo „Bezdelīgas” noliktavu dāvina Izglītības ministrijas Pieminekļu valdei, kuras pārziņā ir Brīvdabas muzejs. 1939.gada jūlijā – augustā arhitekts Jānis Jaunzems ēku uzmēroja, tās konstrukciju elementi ( spāres, sijas, sienu statņi, baļķi u.t.t.) tika sanumurēti - atskaites rēķinā minētas misiņa skārda plāksnītes. Sagatavošanās darbi izmaksājuši 425 latus. Nojaukšana, protams, notikusi sākot ar jumta kārniņu noņemšanu – Ls 140, zem kārniņiem bijis dēļu klājs – Ls 90, bet spāru noņemšana Ls 11. Visas celtnes nojaukšana ( šķiet, mūsdienīgāk būtu teikt demontāža) izmaksājusi 1456 latus un ievērojama daļa – 615 lati par pamatakmeņu izlaušanu. 30. gadu beigās, sūtījumi uz Brīvdabas muzeju pa Latvijas dzelzceļiem bija bez maksas, tomēr palīgmateriāli, iekraušana un nosūtīšana izmaksājusi 235 latus. Transports no Juglas stacijas līdz muzejam, un rūpīga materiālu nokraušana blakus paredzamajai būves vietai izmaksājusi 775 latus, no tiem 287 par akmeņu vešanu. Rēķini liecina, ka vairums akmeņu „Bezdelīgas” noliktavas pamatos atceļojuši no Liepājas, bet samaksu proporcionalitāte norāda, ka arī būves laikā tā bijusi būtiska izdevumu pozīcija. Liepājas smilšu kāpās neatrodamie akmeņi pie jāpieved pa ūdensceļu, iespējams, kāds no ēkas pamatos iemūrētajiem savulaik bijis arī daļa no kuģu balasta. Ostmalā, apmērām zem trešdaļas noliktavas bijuši no ķieģeļiem mūrēti, velvētu griestu pagrabi ar ieejām no ārpuses ēkas galā. Muzejā tie nav atjaunoti, toties izveidoti abas piebūves balstoši akmens pamati.
Pēc pamatu uzmūrēšanas, 1939. gada 19. jūlijā Pieminekļu valde (PV) noslēdz līgumu ar R.Lapiņu, J.Dreiliņu, K.Bērziņu un M.Jansonu par ostas noliktavas uzstādīšanu. Visus nepieciešamos materiālus nodrošina PV un atlīdzība paredzēta 2800 latu apmērā. Līgums aizņem 3 lappuses mašīnrakstā, formulēts 7 paragrāfos un 2. raksturo 20.gs.30. gadu Brīvdabas muzeja senceltņu atkaluzstādīšanas principus.
…”uzņēmēji apņemas noteikti un bez iebildumiem izpildīt visus Pieminekļu valdes dotos norādījumus un darbu veikt pēc visiem namdara un galdnieka amatu prasmes noteikumiem, pieskaņojoties senajām darba metodēm un tiem būvkonstruktīvajiem paņēmieniem, kādi pielietoti senceltnē. Visas atsevišķu būvkoku sairušās daļas jāizkaļ ārā un rūpīgi jāaizvieto ar jaunām koka daļām, bet kur kādas būves atsevišķas daļas pavisam sairušas, vai kur to trūkst, tās jāatvieto ar jaunām, rūpīgi pielaikojot šīs daļas un iestrādājot attiecīgās vietās tā, lai būves izskats no šīs atvietošanas neciestu.”
1940. gada 1. decembrī darbi ir pabeigti, tikai pirktspēja latam, kas ir pielīdzināts PSRS rublim, jau ir kritusies 3 – 7 reizes dažādām precēm.
Noliktava tika iekārtota kā muzejā neeksponēto koka priekšmetu glabātuve, un piemēram 1961. gadā tajā uzskaitītas 2297 glabāšanas vienības – mēbeles, koka saimniecības trauki, lauksaimniecības darbarīki un zvejas piederumi un citas iedzīves lietas. Tāpat kā senajās zemnieku klētīs, te gaisa mitrums un temperatūra svārstās līdzi laika apstākļiem aiz sienām. Kā jebkurai celtnei, veikti arī nelieli remontdarbi, 50. un 80. gados mainīti bojātie un kārtoti atkušņu un vēja izkustinātie jumta kārniņi un darvotas ārsienas.
19. gadsimts Latvijā bija dinamisks laikmets, ar iedzīvotāju pieaugumu, rūpniecības un tirdzniecības strauju attīstību un sabiedrības centieni pielāgoties aizvien lielākiem apjomiem, izpaudās arī ēku paplašināšanā. Tā pie baznīcām satopami piebūvēti stilistiski sveši un konstruktīvi neveiksmīgi ģērbkambari, pie zemnieku mājām – zem pažobelēm iespiesti lieveņi un „Bezdelīgas” piebūves nav izņēmums – to jumta slīpums ir mazāks nekā gadsimtos pārbaudītais māla kārniņu segumam. Gadu desmitiem mitrums bija bojājis spāres, sūcies uz sijām un spārturiem, līdz pārvērties redzamos bojājumos. 2006. gadā piebūvju konstrukciju stāvoklis bija kļuvis kritisks: ezera pusē atdalījušies pamatu akmeņi, daļēji satrūdējuši sliekšņi un statņu apakšējās daļas un ieliekušās vairākas sijas. 2009. gadā piebūves atjaunoja – daļēji pārmūrēja pamatus, nomainīja uz tiem guļošās pamatnīcas, daļēji nomainīja vai atvietoja bojāto siju un spāru daļas. Iespaidīgais pamatu laukakmeņu mūrējums ( iespējams, rakstā un materiālā nedaudz atšķirīgs no oriģināla), bija kalpojis nevainojami, tomēr 2014. gadā tika veikta tā šuvju atjaunošana un nostiprināšana. Sāls un siļķes gadsimtiem bija būtiskas importpreces un pierādījums tam – sāls kristālu veidā izdalījās uz ēkas iekšsienām, deformējot koksnes virskārtas struktūru – padarot to plūksnainu. Atsāļošanai tika pielietota samērā vienkāršā, bet darbietilpīgā slapjo plāksteru metode – sāls no virsmas pārvietojas uz vidi ar mazāku tā koncentrāciju. Ar plāksteriem tika vairākkārt noklātas visas iekšsienas un sāls iedarbības pēdas uz sienu plaknēm ievērojami samazināta.
Saņemot finansiālo atbalstu no Eiropas ekonomiskās zonas finanšu instrumenta programmas „Kultūras un dabas mantojuma un saglabāšana un atjaunošana”, varēja detalizēti izvērtēt ēkas tehnisko stāvokli un izstrādāt rekonstrukcijas projektu, kas nodrošinātu tās izmantošanu kā krātuvi, kuras pirmais stāvs būs pieejams visiem interesentiem. Arhitektes Kristīnes Veinbergas pamatnostādne – minimāla bojāto konstruktīvo elementu vai to daļu nomaiņa, pielīdzinot tās esošajai substancei.
„Ēka ir sena un tādai tai ir jāizskatās, ar nodilumiem, skrambām un labojumiem, …cik vien iespējams saglabāt oriģinālu arī, ja tas nav ideālā tehniskā stāvoklī…”
atbilda muzeja eksponātēkas saglabāšanas un izmantošanas prasībām.
1940. gada ēkas uzstādīšanas līgumā bija paredzēts
„uzsist spārēm collīgu ( 2.5 cm biezu) dēļu klāju”,
bet acīmredzot PV vairs nespēja to nodrošināt un bija jāiztiek ar lētāko, plēstu jumta skaidu klāstu zem kārniņiem. Restaurācijas gaitā virs vairākviet protezētajām spārēm izveidots blīvs, būvēšanas laikmetam atbilstošs dēļu klājums, virs kura uz latu režģa likti no dažādām Kurzemes 18.-19. gs. ēkām iegūtie, laika pārbaudi izturējušie kārniņi. Noliktavas šķērssienās laboti, nomainīti vai pat ievietoti trūkstošie protezējumi, nomainītas visas pirmā stāva grīdu sijas, bet atbildīgākais darbs bija ozolkoka pamatnīcas protezēšana - paceļot ēku un nomainot bojātos posmus. Restaurētas un atjaunotas arī dzelzs savilces, ar kurām daudzviet pastiprinātas statņu-guļkoku sienas. Vertikālās nodrošina ārsienu vainagus pret izļodzīšanos, bet kalumi ēkas iekšpusē ir papildus saistījums statņiem un guļkokiem. Galvenās fasādes durvju vērtnēs protezēti vairāki virskārtas dēlīši un atjaunots trūkstošais naglojums ar jaunām kopijām, bet izcili greznie kalumi daļēji attīrīti no dažādas krāsas un izcelsmes darvas slāņiem un to virsma nostiprināta, pārklājot ar vairākām bezkrāsas darvas kārtām. Ar melni pigmentētu priežu koka darvu apstrādātas visas senās noliktavas ārējās koka daļas. Ēkā ierīkota jauna elektroinstalācija un uzstādītas jaunas apgaismes ierīces, ievietotas signalizācijas sistēmas. Ap celtni atjaunots apaļo akmeņu bruģējums, gar galveno fasādi izveidots gājēju celiņš, bet ezera pusē uzbrauktuve.
Restaurētā, 538 kvadrātmetru plašā noliktava arī šobrīd tiek izmantota kā muzeja priekšmetu krātuve. Senās celtnes otrajā un trešajā stāvā, tāpat kā pirms restaurācijas, ir izvietoti koka priekšmeti, kas saistīti ar amatniecības, zvejniecības un lauksaimniecības vēsturi. Ēkas pirmais stāvs sezonas laikā ir pieejams visiem apmeklētājiem. Gaitenī izvietoti restaurētie kuģu, zvejas laivu un tīklu enkuri, bet noliktavu telpās, uz īpaši ierīkotiem plauktiem tiek uzglabātas vairāk par simtu muzeja zemnieku mājās un klētīs neizstādītās lādes un skapji. Tikai daļu no šiem priekšmetiem nav skāris laika zobs, bet vairums gaida uz atjaunotājiem.
Lādes ir viens no tvertņu veidiem materiālo vērtību glabāšanai. Pirms sāka gatavot lādes, šim nolūkam jau tika izmantoti vienkoči, pinumi, vāceles, kā arī cilindriskas, šķelta konusveida vai mucveida dēlīšu konstrukcijā darinātas aizvākojamas tīnes.
Pēc funkcijas pastāv dažādu veidu lādes: amatnieku, ceļojumu, pūra, zvejnieku, bērnu, skolnieku, kalpu, naudas, baznīcas, dokumentu, naudas, produktu u.tml. lādes. Ir atšķirības lāžu tipoloģijā, resp., to konstrukcijas risinājumu savdabībā dažādos laikos un novados.
Apskati paredzēts ievadīt ar lādēm no Vidzemes. Te raksturīgākās ir t.s. statņu lādes, kuru attīstībai iespējams sekot no pavisam vienkāršiem paraugiem līdz savā ziņā izsmalcinātiem eksponātiem. Statņu konstrukcijā izgatavotas lādes Eiropā lietotas jau kopš viduslaikiem. Arī Latvijā tās uzskatāmas par senāko lāžu tipu, turklāt Vidzemes un Latgales teritorijā, tāpat kā Igaunijā, šo lāžu izgatavošanas un lietošanas tradīcija saglabājusies visilgāk. Gandrīz visos gadījumos konstatēts, ka statņu lādes izgatavotas audumu un apģērbu glabāšanai. Tās piederējušas sievietēm, visbiežāk paredzētas pūram. Senākās pūra lādes rotāja vienkāršiem griezumiem, jaunākās – otēja.
Lādes parasti izgatavotas no skujkoka, biežāk – no priedes, tapojumam galvenokārt izmantots bērzs. Latvijas teritorijā statņu lādēm ir dēļu sienas, kas ielaistas tikai vertikāli novietotos skaldņa formas stūru dēļos. Lādes grīda – no dēļiem vai plankām – vienmēr pacelta, ielaista gala sienās vai statņos. Tādējādi statņu apakšējā daļa veido lādes kājas. Gan dēļu, gan dēļu un statņu, gan vāka šķērskoka un dēļu savienojumi tapoti. 19. gs. otrajā pusē Vidzemē bija pazīstamas arī otētas pakšu lādes. Pastāv pieņēmums, ka otējuma tradīcija aizgūta no Kurzemes pūra lādēm. Otējuma krāsas bijušas: melna, balta, zaļa, sarkana, dzeltena un zila. Iecienītākie krāsu salikumi – sarkanbrūns lādes pamattonis un melns otējums. Pats otējums bieži vien veidots ģeometriskā manierē.
Taču ne tikai lokāli specifiskās iezīmes nosaka vēsturiskā novada seju: izstādes ekspozīcijā iecerēts atklāt Vidzemes kā centrālā un tādējādi visdažādāko ietekmju un ideju ”uzsūcošākās” vides lomu etnogrāfiskā mantojuma kopainā.
Latgalē, Augšzemē un Vidzemes austrumu daļā izplatītais pūra lāžu tips 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā bija „skrīne” jeb „skreine”. Skrīnes tipa pūra lāde bijusi Polijā, Baltkrievijā un Ukrainā. Konstruktīvi skrīne neatšķiras no citām Latvijas teritorijā sastopamajām pūra kastveida tvertnēm ar velves veida vāku un pacilu. Atšķirība ir augstuma un garuma proporcijās 1: 1,2–1,5 un mākslinieciskajā risinājumā – fasādi un vāku parasti rotā sīki, raibi šablona otējumi, kas ir ātrs, lēts un jebkuram amatniekam pa spēkam veicams rotāšanas paņēmiens. Metālkalumi, būtībā to imitācijas, ir melni krāsotas skārda sloksnes pa diagonāli pāri vākam un priekšējai plaknei. Lādes tonis var būt zaļš, zils vai brūns. Tās darinājuši specializējušies amatnieki, kas lādes pārdeva vietējos gadatirgos.
17. un 18. gs. Rietumeiropā modē ienāca lāde – specifisks ceļojumu koferis jeb koferlāde, kas attīstījusies no viduslaiku vērtslietu vai naudas šķirsta. Tā varēja noderēt ne tikai ceļojumos, bet arī priekšmetu uzglabāšanai. Koferim raksturīgas ieslīpas sienas, pacila ( vāka vertikālā daļa) ieapaļš vāks, apvilkts ar ādu, kas piekniedēta ar grezniem korpusu aptverošiem diviem vai trim krāšņiem plastiskiem joslu metālkalumiem , eņģēm, izteiksmīgi apkaltu atslēgas caurumu un rokturiem galos. Kurzemes muižniekiem piederējušās koferlādes varētu būt paraugi, no kuriem atvasināta zemnieka pūra lāde. Noskatītā kofera forma pakāpeniski tika pārveidota un pielāgota amatnieciskajām un mākslinieciskajām iespējām un saimnieciskajām vajadzībām. 18. gs. Kurzemē un Zemgalē jau bija izveidojusies noteikta zemnieka pūra lādes forma ar liektu vai plakanu vāku, un bieži vien balstīta uz kājiņām. Kalumiem bija ne tikai funkcionāla nozīme, bet atsevišķos gadījumos tie var būt krāšņi metālmākslas paraugi. Sākotnēji lādes varēja būt nekrāsotas, bet vēlāk krāsotas un otētas.
Teksts: Dr. hist. Mārtiņš Kuplais, Dr. art. Kristīne Ogle