“Lurķu” sēta ir viena no muzeju apmeklētāju iemīļotākajām sētām. Muzeja viesi priecājas par kolorīto no Nīcas nākušo “Laukgaļu” klēti, kas dižojas dienvidkurzemniekiem raksturīgajā košumā, un ar apbrīnu bauda “Lurķu” saimes istabas harmonisko atmosfēru. Ar cieņu apskata “saimnieku galu”.
Publicēts: 15.04.2026.
1984. gadā ar Papes ciema „Lurķu” dzīvojamās ēkas restaurāciju Brīvdabas muzejā tika turpināta Kurzemes zvejnieku ciema izveide. 1987. gadā tai līdzās uzstādīja klēti, ierīkoja žogu un aku, iestādīja augļu kokus, ogulājus un puķes. Paredzama arī saimniecības ēkas, pagraba u.c. ciema sētai raksturīgo objektu eksponēšana.
Septiņdesmito gadu sākumā, kad muzeja darbinieki apzināja etnogrāfiskos materiālus dižās jūras latviešu zvejnieku ciemos, šķita, ka Papē dzīves realitāte neatbilst kalendāra fiksētajam laikam. Šeit neparasta bija dabas un cilvēku saprāta veidotās vides saskaņa; sētu puduri stāvēja tuvu jūras kāpām, šaurā, ap 8 km garā joslā. No austrumu puses robežas ciema zemēm noteica Papēs ezera krasts un nedaudz arī meža mala. Ēku jumti bija klāti ar niedrēm, kores nostiprinātas ar klumburiem, čukuri – dēlī cirstām zirgu galvām. No tēstu guļbaļķu sienām bija redzams, ka labs laiks pagājis kopš ēkas celtas – apakšējie vainagi izšķiebušies, pamati smilšu ieputināti un zālē ieauguši. Dzīvojamām ēkām ārsienas bija apšūtas ar dēļiem, tagad pelēcīgiem un saplaisājušiem. Durvis mājām un klētīm bija nemainītas, taisītas no rakstā liktiem dēļiem, ar kalēja kaltām naglām, atslēgām un kliņķiem. Abpus sešrūšu logiem stingri turējās krāsotie slēģi.
Arī cieminieku dzīves veids atstāja jaunlaiku nemainītu iespaidu. Ciema ceļš bija zirgu un ratu izbraukts, bet gatves un takas uz sētām bija līdzenas un tīras. Māju dienvidu galos un logu priekšā ziedēja puķes. Ar žogiem iezīmēto sētu robežās zaļoja kartupeļu un biešu vagas. Attālāk, tomēr no pagalma pārskatāmi, ezermalas pļavās ganījās aitu pulciņi un pa gotiņai.
Un tomēr ciemam pāri klājās savāds klusums, kas lika domāt, ka dzīve ciemā ir neparasta; arī cilvēkus redzēja maz. Tikai vēlāk, apzinot sētas un runājot ar mājiniekiem, tā kļuva muzeja darbiniekiem saprotama. Daudz šeit līdzēja Anna Krežis, „Lurķu” māju saimniece, zvejnieka atraitne.
Vairāku paaudžu veidotās Papes zvejnieku sētas pustukšas un pamestas kļuva pa pēckara gadiem. Pierobežu zonas statuss un zvejniecības koncentrācija Liepājā piespieda gados jaunākos zvejniekus un viņu ģimenes locekļus pamazām vien atstāt tēvu mājas. No citurienes uz šo nomaļo, bez skolas, ārsta un darba vietām palikušo ciemu neviens negribēja nākt dzīvot: tik dažas ēkas bija nopirkuši vasarnieki no Lietuvas. Vecie zvejnieki un viņu sievas uzturēja kārtībā kādreiz būvēto, kopa piemājas zemīti, lopus un paretam pazvejoja Papes ezerā. Maizi visiem atveda autoveikals. Līdz jūrai vecie zveji gāja vien izskalotos kokus malkai paskatīt.
Senāk tagadējās Papes teritorijā bija 3 zvejnieku ciemi – Priedniekgals, Pape un Ķiņi. Ar laiku tie sabūvējušies ciešāk, jo zemes īpašnieks bija viens – Papes kroņa muiža. 19. gadsimta dokumentos un kartēs Papes ciems pieder pie Grobiņas apriņķa Rucavas pagasta, tā iedzīvotāji pierakstīti Rucavas draudzei.
Priedniekgala „Lurķu” mājas, tāpat kā daudzas Papes saimnieku mājas, būvētas muižas laiku beigās – 1880. gados. Toreiz visi būvējās, pat nameļnieki, jo muižas zemes tika sadalītas pret zemes izpirkšanas aktiem. Par tiem vēl bija jāmaksā, tomēr saimnieka apziņa darīja brīnumus. Zvejnieki gāja jūrā pat stiprā vējā – ja tik varēja tikt pāri kranta plīsumiem. Ar zivīm pajūgos brauca uz Liepāju, Skodu, Kretingu. Cik varēja, katrs kopa zemi un audzēja lopus, ziemā gāja mežā, pļāva niedres, mežģīja tīklus un taisīja laivas. Dažs vieglas peļņas tīkotājs, apejot zaldātu „kardūni”, gādāja malā spirtu. Cits, tālu zēģelēdams, tika aiznests svešā malā, kur tā runāja, ka „nekā nevarēja saprast” – pie Kurzemes lībiešiem. Gadījās arī, ka kāda no ciema laivām nepārnāca, un velti to gaidīja mājinieki.
„Lurķos” darbi veicās, un jaunajai mājai „katrīnas” krājās. Pa ziemu Ķupu kalna apkārtnē tika nogāzti koki un savesti mājās. Palīgā pie būves tika pieaicināts amatnieks, un tad sākās baļķu kantēšana. Kā visur apkārtnē, būvkokus tēsa un gludināja ar šļuti, gropes cirta ar namdara cirvi un pucēja ar kaltu. Bija arī zāģis, bet to lietoja maz, jo vecais Krežis – saimnieces vīra tēvs noteicis, kādai jābūt mājai un ar kādiem rīkiem jābūvē. Ēka tika iemērīta ar auksto galu pret jūru, un arī telpas tika saplānotas pa vecam – ar vēja „gaņģi” un namu pa vidu, ar dižistabu vienā un aukstā gala kambariem otrā galā. Guļkoku starpā lika balto sūnu, lai jaunās istabas turētu siltumu un koki labāk stāvētu. Pamatīgas uzlika griestu sijas, virs tām dēļus trinītī un uzbēra sausas smiltis siltumam. Tāpat kā citām mājām, arī „Lurķiem” tika uztaisītas rakstainas durvis – pavisam septiņas, katras citādākas. Logi bija „pastellēti” amatniekiem jau ziemā, arī niedres pļautas pērnajā kailsalā. Laicīgi sagādāti māli, akmeņi un ķieģeļi manteļskurstenim un krāsnij, tāpēc pa vasaru māja bija gatava. Jumts tika izbūvēts ar nošļaupumiem galos, noklāts ar niedrēm un kore nostiprināta ar klamburiem. Tikai dūmi pa zirdziņu ierāmētajiem brodiņiem vairs nenāca ārā, kā senāk, jo namā bija uzbūvēts manteļskurstenis. To, tāpat kā dēļu grīdas, ārsienu apšuvumu un slēģus pie logiem varētu pieskaitīt pie jaunlaiku būves iezīmēm. Agrāk neredzēti bija arī lieveņi pie ārdurvīm, taču tādus toreiz būvēja visi saimnieki.
Mājas garengriezuma shēma un plāna shēma:
1. Vēja „gaņģis”.
2. Priekšnams.
3. Nams – manteļskurstenis, tagad virtuve.
4. Dižistaba.
5. Kambaris, tagad pretistaba.
6. Kambaris, bijusī siena.
Pēc nostāstiem, būvdarbus ciemā vadījis „Atiķu” saimnieks. Viņš bijis arī labs laivu meistars un galdnieks. Dzelzlietas tā laika jaunbūvēm kalis „Vītolnieku” saimnieks – eņģes un durvju kliņķi „Lurķos” bija tādi paši kā citās mājās. Tā, dalot darbus, ciems būvējās, līdz katrā sētā, arī „Lurķos” bija gatava sētu kopa: dzīvojamā ēka, klēts, pagrabs, pirts un saimniecības ēka ar telpām lopiem, lopbarībai un kulšanai.
20. gadsimts Papē tika sagaidīts ar saimniecisko rosību un labām izredzēm nākotnē. „Lurķos” tās deva jaunās ēkas, 7 ha aramzemes un jūras zvejnieka darbs. Papē par „Lurķu” laivu teica, ka „tā gāž kalvas”. Ikviens tad saprata, ka runa ir par 4 zvejniekiem, kas ozolkoka laivā zēģelē desmitiem kilometru no krasta mencu zvejā.
Niedru jumta darba rīki
Katram no viņiem ir līdzi ūdu baļļa ar 3000 āķiem, bet Jurim Krežim arī zināšanas par zvejvietām. Viņš noteica īsto mencu vietu, ar lodēšanu sameklējot akmeņainu, 20 asis dziļu jūru un virzienu, kurā laist ūdas. Viņa vadīta, laiva gāja jūrā un nāca krastā. Par to „Lurķu” saimnieks no katra līdzbraucēja saņēma puskapu zivis – laivas bandu.
Gremdu lejamais
Papes jūrmalā zvejošanai bija derīgas ap 100 dienas gadā, tāpēc zivju laikā braucieni tika atkārtoti. Tāpat zvejnieki turējās kopā reņģu un butu zvejā un tikai mierīgā laikā, zvejojot gar krastu, saimniekam līdzi gāja kāds no mājiniekiem airos. Mājas darbi tika apdarīti, kad nebija zivju vēja, rudens vētrās un ziemā.
Ledus pieši
Darbīgums sētā aprima tikai svētdienās, kad uzvilka svētku drānas – Rucavas novada tautas tērpus, „Lurķu” ļaudis devās uz baznīcu. Šķita, ka nekad un nekas nevar mainīties – ir jāzvejo, jākopj zeme un lopi, jāprecas un jāaudzina bērni, jābūvē mājas. Bet I pasaules karš ierasto dzīves ritmu pārtrauca. Ciemos sētas kļuva tukšākas, sadedzinātas tika laivas izvazāta zvejas spaile.
Ūdenszābaki
Miera laiks sākās ar cerībām. Jaunā Latvijas valsts rosināja strādāt, organizēties biedrībās un kooperatīvos. Darboties atsāka 1894. g. iekārtotā Papes skola. Ezera notekā 1924. g. zvejnieki atjaunoja slūžas, kas sargāja ciemu no plūdiem, 1927. g. sakārtoja zvejlaivu piestātni, uzcēla bāku. Sakopa arī laukus, kam jūra deva simtiem vezumu jūras mēslu.
1930. gados no Papes ciema jūrā gāja jau 20 selgas laivas, kopš 1937. g. arī divas motorlaivas. Pa visām sētām kopā bija 100 baļļas mencu āķu, 60 reņģu tīklu, zušu šņores, ezera venteri u.c. zvejas rīki. Pie katras mājas, paspārnēs, atkal kaltējās mencas, kūpēja rūkūži, un ciemā iegriezās zivju uzpircēji. Desmit Papes ciema mājās 1930. g. klausījās radio, vienpadsmit saimniekiem bija telefons.
Ejot līdzi laikam, „Lurķos” nojauca mūra sienu starp gaņģi un manteļskursteņa telpu. Tur iekārtoja virtuvi ar plīti. Vienā no aukstā gala kambariem iemūrēja krāsni ar skursteni – otro šajā mājā. Nojauca veco lieveni un tā vietā uzbūvēja stiklotu verandu. Taču tās nebija stihiskas pārbūves, bet gan sava laika atspoguļojums. Tā vai citādi mainījās visas Papes mājas, tāpēc muzejā, ēku restaurējot, daļa no 20.–30. gadu izmaiņām ir saglabātas. Muzejā „Lurķi” ir novada dzīvojamo ēku tradicionālās attīstības vainagojums. Sākums ir „Kuršu” dūmistaba no Nidas ciema, „Līdumu” namelis no Pērkones un „Tupešu” māja no Rucavas.
Lākturis
- Ass – mērvienība jūras dziļuma mērīšanai = 188 cm.
- Četru vīru laiva – selgas laiva = 18 pēdas pa ķīli, 2 pāri airu, masts burai.
- Grīnas – ūdu šņore ar āķiem.
- Kalva – zvejvieta selgā aiz apvāršņa.
- Kapa – mērvienība zivīm, niedru kūļiem = 60 gab.
- Kardūne – kordons, zaldātu-robežsargu postenis līdz I pasaules karam.
- Ķupu kalns – kāpa Z no ciema, 32 m augsta.
- Lākturis – statnis ūdu spīļu turēšanai.
- Lode – virvē ar atzīmēm iesiets akmens jūras dziļuma mērīšanai.
- Mežģīt tīklus – aust tīklus.
- Rūkūžis – zemē iedziļināta zivju žāvētava.
- Spaile – zvejnieka darba rīks.
- Šļute – platasmens cirvis koka tēšanai un gludināšanai.
- Ūdu baļļa – mencu zvejas piederums – trauks, kurā sakārtotas mencu šņores = 3000 gab.
- Šķilstis – spīles ūdu turēšanai.
„Kā latvieši visi nav no vienas slakas, tā visi nav vienādi augumā, nedz vienādi no dabas, nedz tiem visiem vienādas ieražas. Vendi jeb ventiņi ir slaiki un gari cilvēki, lēnīgi dabā un vēl stipri turās pie māņu ticības. Kūri ir drukni augumā un caur to zināms, ka izturīgāki strādāšanā. Ir arī jo dūšīgāki un izmanīgāki laicīgās darīšanās.”
Etnogrāfija jeb pasaules valsts=tautas un viņu ieražas un dzīve. Eiropa. Pirmā daļa. Sarakstījis E. Dinsberg. Rīgā, 1876.
Izmantots Jura Indāna teksts, Gunāra Lāča foto, Maijas Avotas zīmējumi,
Māras Kuplās un Viļa Druģa plāni.