Māju uzcēla ātri – ziemā cirta būvkokus, līdz Jāņu dienai gatavs stāvs un slietas spāres, bet rudens lietavās saime jau pajumtē. Domāja, ka mūžībai celts. Taču katra otrā, trešā paaudze māju pārveido, paplašina vai būvē no jauna. Ēkas plānojums un veidols salāgots ar saimnieka un saimes ikdienu un darbu sētā, tīrumā, laidarā. Dzīvi un darbu mēdz regulēt laikmetīgas nepieciešamības un administratīvi rīkojumi. Bet vēl ir tradīcija. Mūžveca. Atkal un atkal atrasta par labu esam – sētā, apkārtnē, novadā.
19. gadsimta Rietumu Kurzemes ļaužu dzīvesveidu un celtniecības tradīcijas raksturo plaša māja uz diviem galiem, ar caurstaigājamu namu vidū, zem pēdu bieza, četrām slīpnēm, spilu jumta ar brodiņiem galos. Brodiņi vēdina māju, bet kādreiz bija skursteņa vietā. Lai vējš neplūskātu niedres, kori stiprina spaļu un grants uzbērums, pieslogots ar dzērvīšu rindu resnām kārtīm. Jumtgalus izteiksmīgi pabeidz vējdēļi, māksloti izgriezti kā putnu vai zirgu galvas.
Stāvs celts uz samūrētiem akmeņu pamatiem no priežu vai egļu šķautņiem statņos un gludpakšos. Nams ir tūlīt aiz augstā sliekšņa un stiprām dēļu durvīm. Nams ir sākums, pirmā māja. Jo te ir ugunsvieta – pavards. Tā kā karstās liesmas vai pelnos rausto ogļu kvēls bija sētas dzīvība un svētums. Dižs apvalkdūmenis, līdzīgi milža mētelim, apņem pavardu un izrauj gaisos dūmus un dzirkstis. Uguns ir drošībā, un uguns nevar kaitēt mājai.
Dūmenis mūrēts no nededzinātiem māla un spaļu jaukuma ķieģeļiem – vēl viena turienes tradīcija, reizē arī taupīgums, jo tādus ķieģeļus koka veidņos katrs var izgatavot pats. Tā izveidojies skursteņķēķis. Kāšos virs pavarda kārti katli lopu dzirai un ļaužu putrai. Stūrī uz katla trejkāja panna vai tējkatliņš. No šejienes kurina saimes istabas dobo podiņu krāsni, kurā ik pārsestdien cep dienišķo maizi.
Uz platajiem soliem gar nama sienām žūst vienmēr spodri izberztās slaucenes un piena spainīši, nolikti ūdens spaiņi un ķipīši. Stoveris pie durvīm aumež pilns ar ūdeni, un tajā kā spugulī bieži skatās meitas – vai mute nav melna tikusi pavarda sodrējiem, vai acis spožas, vai lūpas vēl košas… Nama dangā ēvelbeņķis, un pavisam tuvāk te knaši strādā saimnieks vai kalps – kas labojams un taisāms mūždien atrodas. Tepat nolikts kubuls ar spandeli – sveču lejamo muldu. Un pulku trepes – uz istabaugšām var tikt, kur glabā pagaidām nevajadzīgās, senaizmirstās lietas. Un pie skursteņa durtiņām var tikt un pārbaudīt, vai bantās kārtā gaļa un desas nav taukos izpilušas.
Virs pretistabas pēc paraduma turēja mūža māju un krēslu, kurā sēdina pēdējo reizi mazgājamo. Zārku veci ļaudis taisīja paši vai lika izgatavot jau laikus.
Otras nama ārdurvis ir pret laidaru. Durvis ar pusatvērtumu. Neparastas. Atskaņa no dūmistabas laikiem. Joprojām lieti noder – atverot augšā sienā tiek vēl viens logs, bet pagalmā klejošās vistas un zosis vai sivēns netiek namā.
Saimes istaba – lielākā telpa mājā. Sienu gludo un zeltbrūno baļķu plaisās slēpjas zirnekļi un ziemo mušas klusas. Ik sestdienu ar granti, sārmu un meitu sviedriem balti berztā dēļu grīda daudzo staigātāju soļu deldēta līdz zaru puniem. Gropdēļu griestus un vareno jumtu notur ļaužu elpā un dvašā, un dūmaino skalu gaismā spožmelni kļuvušie dziedri. Uz vienas iegriezts skaitlis 1848. Varbūt mājas celšanas gads? Varbūt saimnieka dzimšanas vai kāzu laiks? Varbūt Francijas otrās republikas sākums atzīmēts? Varbūt saimnieka jaunākais dēls paņemts rekrūšos uz tāliem kara laukiem? Varbūt… Skaties, mini un piemini!
Istabā vienmēr ir krēslains. Citādi ir pavasara saulainās dienās, kad pēdējā sniega baltums staro pa sīkrūšu logiem. Citādi ir retajās svētku reizēs, kad staro sievu goda drānas, vīru linu svārki, meitu kaspines un bērnu acis, un visu mierīgs prieks. Istaba ir liela, bet saime sētā arī liela: saimnieka ģimene, viena vai divas kalpa ģimenes, viens vai divi neprecēti kalpi – puiši un neprecētas kalpones – meitas.
Istabā sanāca ēdienreizēs un atgriezās uz naktsmieru vakara krēslā.
Saimes galds viņus pulcēja kopā. Visus – saimniekus un no muižas klaušām atbrīvotos strādniekus. Saimnieks apsēdās galda galā, pārējie senierastās vietās, salika rokas un saimnieks teica īsu pateicību Dievam par dienišķo maizi un varbūt vēl lūgšanu:
„…Apsvētī mūsu būšanu, dod laimi un svētību pie dzīvošanas… Pieved mums klausīgu saimi, kalpus un kalpones, kas tikuši strādā, kas šķīstu muti un šķīstas rokas māk turēt. Apsargi mūsu dzīvošanu un ēkas, mūsu lopus un visu, ko tu mums esi devis… Amen.”
Un saimnieks griež biezas šķēles no brūnā klaipa, dalīja katram, un lēnā klusumā klaudzēja koka karotes pret lielās māla putras bļodas malu.
Vakarā pirms miega galvenā vieta istabā piederēja zaļajai krāsnij. Uz sēdmūrīša atsila miesa un gars, uz ārdiņiem žuva drēbes, krāsnsaugšā kaltējās pastalas un zirglietas. Telpā no daudzajām podiņu dobēm staroja siltums.
Pie mudurā dēlīšiem apsistām durvīm gaiši kurējās kamīns – rūķis. To baroja ar sīki cirstu celmu malku – ķieņiem. Kamīns ne tik daudz siltumam, cik gaismošanai mūrēts un kādam pusaugušam zēnam nodots uzraudzīt. Un skals kaltajā dzelzs lākturī – lai vienmēr apmainīts, lai nedziest, nedūmo un nodeguļi iekrīt tieši silītē ar ūdeni.
Vakarēšanas brīdis. Vīri sēdēja tuvāk gaismai, laboja, kas labojams, meistaroja, ko nu šaudīgajā krēslainē vairāk ar tausti, ne acīm zinājās padarīt – grebināja karotes, pataisīja striķus, valgus, silksis, dzeņaukstis un meņģi bērnu priekam, un grozu darīja, un cibu kādu, vāceli… tuvāk gaismai vēl bija viens – veiklāks lasīt mācētājs ar avīzi – to pašu „Mājas Viesi”, „Latviešu Avīzēm” vai kalendāru.
Sievietes sēdēja vairāk pa gultām un uz dobtiem bluķa krēsliem ar vāku sēdvietā. Zem vāka viņu sāktie rokdarbi vai dziju kamoli, vai vērptu linu gurstes, vai pogas, diegi, adatas, šķēres, ķemmes saliktas. Viņām gaismas pietika. Adīšana kopš bērnu dienām pirkstos kā labam spēlmanim mūzika. Adāmirkļi kustēja līdz viņu veiklām mēlēm. Sevišķi, ja draudzē kas vēres cienīgs gadījies. Sevišķi reizē, kad saimnieks ļāvis naktsmājas pagasta nabagam, kurš staigājoša avīze. Īstais mājas viesis.
Dižu gaismu nevajadzēja arī sievai pie ratiņa, viņai pavediens kā piena strūklaka slauktuvē drošs un vienāds tecēja caur pirkstiem. Vērpējai pietika vaļas uzmanīt grīzeklī ielikto bērnu, kurš nu nevarēja jestri rāpot un maisīties gar lielajiem, toties viļus neviļus mācījās iet kājām uz riņķi vien, uz riņķi vien.
Saimnieki vairāk savā stūrī, kas nodalīts ar grezni otētiem skapjiem vai aizkaramu. Virs skapja durvīm krāsots skaitlis – saimnieku kāzu gads. No kāzām arī kaltais goda lukturis pie griestiem. Viņu stūrī arī platā stabu gulta un bērnu gulta. Deg spoža svece vai vairākas. Pats pie galda. Varbūt naudu skaita, ko kalpiem lonē maksāt vai muižkungam par renti. Pate gultā, bet vēl neguļ – dīda burtu boksterus no apdilušas „ĀBēCes” nākamziemas skolas bērnam.
Bet miegs plūst drīzi virsū kā palos ūdens Bārtavā un Sventavā. Izvelkamā gulta kalpa ģimenei, gulta meitai, gulta puisim, gulta veciem aizkrāsnē. Ganiņam un puisim vai citam vientuļam būs čubu maiss uz mūriņa un platā koka sola. Vietas pietika, un, kad saimnieks ar svečlākturi nāks atpakaļ no zirgu lūkošanas, skaļāka un klusāka krākšana, šņākuļošana un citas miega skaņas kopā ar tumsu un peļu nakts gaitām pildīs silti dvakojošo telpu. Klusums un senilgotā vientulība klāt. Un netraucēja pulksteņa tikšķis saimnieka daļā, peles pīksts kaķa zobos un ķirmja čīksts sienas baļķī, zīdaiņa raudas, bērnu sapņu valoda, gurds sirmgalvja vaids. Tas piederēja rāmam naktsmieram.
Nama otrā sānā ir vēl divas telpas.
Iepretī skursteņķēķa durvīm pieliekamais-maltuve ar māla klona grīdu un rokas dzirnām stūrī. Meitai pirmais darbs pēc celšanās un pavarda aizkuršanas – rīta mālis putrai. Lielāka malšana sanāca, ja tuvojās maizes cepamā diena, bet milti no muižas vējenēm beigušies, vai priekš baltākas maizes svētkos. Visādu mēru daudzās koka tvertnes glabāja graudus, putraimus, zirņus, pupas, miltus, kaņepes – tūlītējai vajadzībai, lai lieki neskrietu uz klēti.
Plauktos sviesta spainīši, biezpiena cibas, krējuma ķērnes, stoveri un vērpeles. Sviesta kuļķērne un muciņa. Augšā, zem linu drānas, rindiņā mirdz krēslā ducīgi maizes kukuļi. Pie sienas piesta, kur graudus grūda putraimos, un mazāka piesta kaņepēm.
Naktīs, kad manteļskursteņa aizvaru meita piemirsusi vaļā, klāt raganas, ņem piestas un traucas augšup, garām kūpinātiem šķiņķiem, desām, cauri sodrējiem un tālāk vējiem šķērsām – līdz pirmai gaiļa dziesmai zavedīgās gaitās.
Resnajā baļļā ir stiprs sālījums. Kopš cūku bērēm Mārtiņos tur mirkst trekni, dzeltenīgi gaļas kluči. Saimniece smagāku darbu reizēs un svētdienās nogriež cik necik un izsniedz meitai cept. Blakus uzriktēta žurku-peļu lamata ar smaržīgu un tauku cūkādiņu – mielasts par velti. Nelielajā un krēslainajā telpā dažādas smaržas jaucās un vēdījās. Bet skābēto kāpostu mucā stūrī laikam bija stiprākā, sevišķi, kad pilnmēness naktīs sula kāpa virs slogiem. Kambarī līdz maizes cepamai dienai savu kārtu nogaidīja abras. Lielā – rudzu maizei, vidējo – karašai ņēma retāk, bet mazāko – baltai maizei vai pīrāgiem pavisam reti.
Vienkāršās, glīti un stipri taisītās koka lietas piederēja mājai un kalpoja ļaudīm ne vienā vien paaudzē. Tur ir šo lietu nozīmība un vērtums.
Nama sienā, pretī saimes istabas durvīm vērās citas. Uz pretistabu – kā kursenieki lepni dēvē neapkurināmo telpu. Istaba jau nu viņa ir gan, bet tikai vasarā. Ziemu še nolika audeklus, traukus, liekās drēbes, mirklī nevajadzīgas mantas. Bet vasarā – saimniekmeitu pasaule ar balsinātām sienām, zāļtēju buntēm, ozollapu vainagu no Jāņiem, zaļām zaru krūzēm un piparkūku sirdi krāšņā skapja augstā plauktā, ko Mārģietai reiz gadatirgū Rucavā bija dāvinājis Niklass.
Plats sols ar grieztu atzveltni un bramanīgi solu krēsli pie stingrā galda vairāk ciemu reizēs lietoti, jo kad tad sēdēsi – darbs un darbs, un darbs. Sestdienās, krēslas stundā pēc pirts un svētdienā pēc baznīcas – tad gan. Mierīgi, ar šuvekli un baltā kreklā margo balts vai sarkans krūms – joprojām Austras cēlais koks. Dažu vakaru kāds ienāk istabā, ņem kokli un spēlē. Skaņas vilnī pa baļķu gadskārtu lokiem cauri sienām un pazūd āra krēslā. Jautrās dziesmas mainās ar skumīgām, saldās ar smeldzi – kā viņu un mūsu mūža dienas.
Māja un tās iekārta rāda kurzemnieku sadzīvi nozīmīgā laikmetā – 19. gadsimta otro pusi – klaušu laiku beigas, pāreju uz naudas renti, māju izpirkšanu dzimtsīpašumā.
"Vecķērvju" sēta atradās lielā Ķirbes purva un pagasta malā. Tāpat kā muiža – gandrīz Kurzemes malā:
„214 verstis no guberņas pilsētas Jelgavas, 56 verstis no apriņķa pilsētas Grobiņas, 49 verstis no ostas pilsētas Liepājas, 10 verstis no jūras.”
Pārējo 50 kroņa [valsts] muižas rentes sētu salīdzinājumā "Vecķērves" vidēja saimniecība. Zemes platība (noapaļojot) – 76 desetinas, no tām: 11 desetinas aizņem aramzeme, 53 – siena pļavas, 10 – ganības, pārējais nederīga purva zeme un sētas tiesa.
1834. gada ļaužu revīzijas laikā Kurzemes zemniekiem pierakstīja uzvārdus. "Vecķērvju" saimnieks Miķelis Toma dēls kļuva par Miķeli Miemi. Tad klaušu laiki. Saimniekam ik pārnedēļas jāsūta viens kalps ar zirgu uz muižu nedēļas darbos, jāsastāda un jākopj, un jānovāc 3 pūrvietas riežas, jāmaksā naudā 3 dālderus 14 grašus.
Bez tā visa vēl „pagasta īpaša klausīšana:
"… Katram saimniekam pienākas iekš grūtas, cietas zemes 40 kārtis, in iekš vieglas 45 kārtis iekš muižas papuvaslauku grāviem ik gadu tīrīt… Sūdu vešana saimniekiem un darbiniekiem kopā pastrādāta tiek… Saimniekiem pienākas pēc rindes ik nakti vienu vaktnieku kājām muižā stellēt… saimniekiem muižas augļus iz pilsātiem jāizved… Saimniekiem pienākas pie jaunu ēku būvēšanas jeb lielu ēku lāpīšanas lieciniekus pēc rindas stellēt… ceļi in tilti top no saimniekiem vien taisīti un lāpīti… Žogi gar muižas laukiem top no saimniekiem taisīti un lāpīti… pie pļavu tīrīšanas tādā laikā, kad saimniekiem citi notīgi darbi nav, top viss pagasts dzīts 8 līdz 12 dienām… Kad viens jeb otrs saimnieks jeb iebūviets ar uguns grāku noiet, visiem saimniekiem in iebūvietiem pienākas visas pie būvēšanas vajadzīgas lietas par palīgu pievest in pie būvēšanas palīdzēt…"
Saimnieku likumi uzskaitīti 28 punktos. Lai gan saimes lielas un kalpi vairāki, daudzdienu arī pašam jāiet ārā no mājas strādāt muižai.
Miķeļa Miemja sētā 1837.gadā šādas ēkas:
„dzīvojamā māja – koka – jāmaina pamati, klēts – koka – laba, rija – koka – lietojama, šķūnis – koka – jāmaina pamati, dižais laidars – koka – labs, pirts – jāuzceļ.”
Meirišķē klaušas ar naudas renti aizstāja 1845. gadā. "Vecķērvju" saimniekam gadā jāmaksā 63 sudraba rubļi divos termiņos. Saimniecībā ir:
„3 zirgi, 9 govis un teles, 4 aitas, 2 rati, 5 ragavas, 3 arkli”
– nepieciešamais dzelzs inventārs, kuram vienmēr jāpastāv kopā ar māju, kas pieder muižai. Parasti bija vēl 3 – 4 cūkas, sivēni, zosis, vistas, bišu saimes.
Par sētas ļaudīm var uzzināt 1858. gada dvēseļu revīzijas lapās:
- „Toms Jura dēls Miemis – 71 gadu vecs, Miķelis Toma dēls Miemis – 50 ½ gadu vecs, viņa sieva Ķērsta – 38 gadus veca,
- Miķelis Miķeļa 1. dēls Miemis – 27 gadus vecs, viņa sieva Ķērsta – 21 gadu veca, viņu meita Ķērsta – 3 gadu veca,
- Kristaps Miķeļa 2.dēls Miemis – 25 gadus vecs, Miķeļa Toma dēla Miemes 1. Meita Katrīna – 15 gadu veca, 2. meita Anna – 5 gadu veca,
- Jānis Toma dēls Miemis 43 ½ gadu vecs, viņa sieva Ķērsta – 31 gadu veca, viņu dēls Kristaps – 12 gadu vecs, 2. dēls Jānis – 8 ½ gadu vecs, viņu meita Katrīne – 15 gadu veca,
- Jāņa Barbes dēla Vaišlas atraitne Katrīne – 42 gadu veca, viņu 1.dēls Jānis – 19 gadu vecs, 2. dēls Niklāvs – 16 gadu vecs, 3.dēls Juris – 13 ½ gadu vecs, meita Katrīne – 23 gadu veca,
- Jāņa Miķeļa dēla Ķerves sieva Anna – 37 gadu veca.”
Saime liela – 20 dažāda vecuma ļaudis vienuviet, četras paaudzes. Saimes kodolu un galveno darba spēku pašu sētā un agrāk muižā veidoja radinieki – dzimta. Saimnieks ir Miķelis Toma dēls Miemis, pēc viņa mājas pārņem 2. dēls Kristaps.
Dzimtas piemērā nolasāma sena, noturīga tradīcija – vīriešu un sieviešu personvārdi atkārtojas no paaudzes paaudzē. Savāda bija Lejaskurzemnieku paraža diviem bērniem ģimenē dot to pašu kristamu vārdu.
„Ja nu divas māsas bij nosauktas par Annu, tad vecāko sauca par dižo Nužu, bet jaunāko par maģo Nužu… Katrīnu dēvēja par Tružu, Mērģietu par Mārgužu.”
Māja bez ievērojamiem postījumiem un neatgriezeniskām pārbūvēm kopā ar saviem dzīvotājiem pārcieta divus pasaules karus un septiņreizējas varas maiņas. Nu sācies cits cēliens Brīvdabas muzejā. Parastā un tipiskā māja ir Kurzemes zemnieku daudzo paaudžu dzīves piemineklis.
Iz senas kurzemnieku lūgšanas:
„Priekš tā, kas jaunu ēku uztaisa. …kā Tu man esi palīdzējis to iesākt, tā palīdzi man arīdzan to pabeigt, un, kad tas gatavs būs, tad apsargi man to no ugunsgrēka, pērkona un nikna šturmvētra. Lai es tur iekšā ar veselību dzīvoju, un, lai tā uz maniem bērnu bērniem un viņu pēcnākamiem paliek... Amen”
Kristapam nebija dēlu un, saimniekojis līdz 76. mūža gadam, viņš mājas un zemes valdīšanu uztic meitas vīram – iegātnim.
„Es Kristaps Miemis nododu ar kroņa un pagasta nastām man uz izpirkšanas maksu piederošas Vec-Ķērvju mājas savam znotam Jānim Svilim līdz sava mūža galam pārraudzīšanā par sekojošu ikgadīgu izrenti, kā: ēšanu pie galda līdz ar sievu, apkopšanu, siltumu, rūmi Ķērvju mājās, 1 govi un aitu mitināt un ganīt, 1 pūru rāceņu druvā sēt, 20 mārciņas žāvētas cūkas gaļas, 25 mārciņas izmīstītu linu un 10 rubļi naudas. Rucavā pie pagasta tiesas 24. aprīlī 1907. gadā.”
Teksts - Dr. hist. Uģis Niedre